Apsolu neko vairs nesarežģīt. Domāju, ka temats sevi ir izsmēlis, jo pārdomu rezultātā esmu nonākusi pie īsa, kodolīga secinājuma, ka vaina ir nevis mūsos vai Tevī, bet gan manī, jo es, stulbene, esmu tā, kas no ābeles čiekurus gaida. Es mācīšos pieņemt Tevi, negaidīšu no Tevis to, ko Tu nevari, rēķināšos, ka vārdi ir nevērtīgi un ka darbi ir tie, kas Tevi raksturo vislabāk.