Sen nebiju bijusi ballītē, kurā ir tāds alkohola patēriņš. Nezinu, kas ar mums notiek, bet, salaisti vienā kūtī, mēs, literāti, dzeram kā cūkas. Sadzēros kā lopiņš, uzvedos kā lopiņš un izvēmos kā lopiņš. Atbrīvojusies no kuņģa satura un pamocījusies ar paģirām, secināju, ka esmu kvalitatīvi atpūtusies, jo paģiras un slikta dūša man ir eksotika - reti es dzeru visu pēc kārtas, nedomājot par savu labsajūtu rīta pusē. Laikam jau gribēju piedzerties un tas man ļoti veiksmīgi izdevās.
Vakara gaitā pirmo reizi mūžā pamanīju, ka cilvēki tiecas pēc manis, manas sabiedrības. Muļķīgi skan, bet pirmo reizi es pamanīju, ka cilvēkiem patīku, un arī Agrita mani samulsināja, runājot tā, it kā es būtu Dievs. Sajūta, ka mani pieņēmuši līdz galam. Nav jau tā, ka agrāk jutos izstumta, vienkārši nepameta sajūta, ka tur neiederos.
Tādās naktīs kā pagājusī gribas mesties kaut kur tālu, tālu prom no Latvijas, lēnām nodzert prātu, pīpēt lētu, smirdīgu tabaku, un aizmirst visu un visus, kas grozās ap mani. Esmu nogurusi brist un rāvu rīt. Man pasaule līdz kaklam un aknās arī sēž.