Pārsteidzoši, cik atšķirīgas ir emocijas, kuras Dzelzs Vilks manī izraisīja pirms pāris gadiem un izraisa tagad. Ja reiz tas bija fons, ar spraužamadatām, žiletēm un stikla lauskām skrāpējot rokas un pārdzīvojot par to, cik man, nabadzītei, slikti, tad šodien tā ir mūzika, kas, nesalaužot sirdi, pamanās to izraut, izvārtīt sniegā, sasildīt un atkal ielikt vietā, liekot justies dzīvai, tik ļoti dzīvai, līdz smeldzei dzīvai.