Rīgā bija kaut kādi svētki un cilvēki patiltēs ēda ceptas desiņas un dejoja, kamēr es un Agrita mēģinājām šķērsot garu, ļoti augstu un nestabilu striķīšu tiltu, kas, iesiets virs Daugavas, starp diviem realitātē neesošiem namiem, bīstami šūpojās vējā. Agrita gāja simtiem reižu un viņai tas nācās viegli, kamēr es gandrīz pamiru aiz bailēm un šķērsoju tiltu vien pāris reizes. Agrita kliedza, sauca mani par vārguli, bet tas nelīdzēja.
Pēcāk uzradās mistiskas šūpoles, kas pēc izskata nemaz neatgādināja šūpoles. Man bija jāuzšūpojas divpadsmit stāvu mājas augstumā, lai kaut kādā nesaprotamā veidā nokļūtu uz jau pieminētā striķīšu tilta. Es mocījos, mocījos. Mocījos ar bailēm un to, ka šūpoles šūpojas šķībi, greizi, nepareizi, cenzdamās mani izšķaidīt pret blakus esošo, Latvijas klimatam neparasti augsto, koku. Tad, joprojām šūpodamās, es palūkojos lejup un ieraudzīju L., un pār mani nāca apskaidrība, ka tas, ko daru, nav tā vērts un ka man nav jāmoka pašai sevi. Labprātīgi es atsitos pret zemi, brīnīdamās, kāpēc jau agrāk nesapratu, ka dzīvot vienkāršāk nenozīmē dzīvot sliktāk.
Es ceru, ka tas nenozīmē to, ko domāju.