Gribu ieslēgt mazeikiu aidas, mērcēt pēdas alumīnija bļodā un ēst ābolus, tos saldos, kas nogatavojas jau jūlijā, nu, tos, kuriem pakaļ jākāpj, balansējot uz malkas kaudzes un gandrīz laužot kaklu, kad atpakaļceļā jālec no šķūnīša jumta. Gribu, lai odi augusta naktīs, kad soliņš top par smalkāko kinozāli, kurā rāda visaizkustinošāko filmu par krītošām zvaigznēm, kož tik ilgi un neatlaidīgi, līdz par lielāko problēmu pasaulē kļūst rokas un kājas, kuras ir tik ļoti sakasītas, ka šķiet - pilnīgi noteikti paliks kāda maziņa, pavisam mazītiņa, sarkana rētiņa, kuru, izejot Rīgas ielās, tomēr būs jāslēpj ar pilīti tonālā krēma. Gribu šobrīd turp, kur zāle vienmēr bijusi zaļāka un debesis zilākas. Turp, kur mani laiks un dzīve nevajā, kur es pati sevi nevajāju un nemoku.