Man nepatīk tas, ka tad, kad ilgāku laiku neesmu gulējusi, es kļūstu neticami emocionāla, un, ja man liekas, ka kaut kas nav labi, tad es nevaru savākties un nesākt pinkšķēt, piņņāt un bimbāt. Tas tāpēc, ka tad, kad esmu neizgulējusies mani ir ļoti viegli satraukt vai arī tāpēc, ka tad, kad esmu neizgulējusies, manas smadzenes nestrādā īsti labi un opcija "domā, ko dari" nav pieejama. Pēc kā gan es tagad izskatos? Maza noraudājusies muļķe. Nekas nav tā, kā tam vajadzētu būt. Es tur ieguldīju tik daudz darba, bet nejūtos gatava prezentēt, tas viss liekas tik sekls un paviršs, ka man kauns par to, ka uz titullapas ir mans uzvārds. Trīsdesmit sešas lapas kaķim zem astes, turklāt man nav recenzijas par Kristiāna darbu un es pat iedomāties nespēju, ko tas nozīmē un kāda būs cienījamo žūrijas tanšu reakcija. Un mana anotācija arī ir dirsā, par nodaļu "Sievietes pasaules dažādība un traģisms N. Ikstenas stāstu krājumā „Dzīves stāsti” un romānā „Dzīves svinēšana”" nemaz nerunājot.
Es nosirmošu un ķeršu sirdstrieku - nevaru vairs.