"[..] laiks mūs nes visas mūsu blāvās dzīves dienas. Bet vienmēr pienāk brīdis, kad mums jānes laiks. Mēs dzīvojam nākotnei: "rīt", "vēlāk", "kad būsi sasniedzis stāvokli sabiedrībā", "ar laiku tu sapratīsi". Tādas nekonsekvences ir apbrīnas vērtas, jo galu galā taču runa ir par to, ka jāmirst. Tomēr pienāk diena, kad cilvēks konstatē - viņam ir trīsdesmit gadu. Tā viņš apliecina savu jaunību. Bet tajā pašā brīdī viņš sevi situē attiecībā pret laiku. Viņš ieņem savu vietu. Viņs atzīst, ka nonācis kādā noteiktā laika līknes punktā, un atzīst, ka šis līknes ceļš viņam būs jānoiet. Cilvēks pieder laikam un pēc šausmām, kas viņu pārņem, aptver, ka laiks ir viņa ļaunākais ienaidnieks. Rītdienu - viņš alkst rītdienas, kuru viņam taču vajadzētu noliegt. Šis miesas dumpis tad arī ir absurds."

Kamī, A. Mīts par Sīsifu. Rīga : Daugava, 2002. 25. lpp.