"[..] transcendences nepieciešamība ir viena no
vissvarīgākajām cilvēka vajadzībām, kas pamatojas sevis apzināšanas faktā –
faktā, ka cilvēks nav apmierināts ar radījuma lomu, ka viņš nespēj pieņemt sevi
kā spēļu kauliņu, kuru izmet no trauka. Viņam jājūtas kā radītājam, kā tādam,
kas transcendē radītas būtnes pasīvo lomu. Ir daudz ceļu, kā sasniegt šo
radīšanas apmierinājumu; visdabiskākais un arī visvieglāk sasniedzamais ir
mātes rūpes un mīlestība pret pašas radīto. Viņa sevi transcendē bērnā, tās
mīlestība pret bērnu dāvā viņas dzīvei jēgu un nozīmi. (Tieši šī vīrieša
nespēja dzemdēt, tādējādi apmierinot savu transcendēšanās nepieciešamību, ir
dzinulis, kas liek viņam transcendēties, radot cilvēciskas lietas un idejas.)"
Fromms, Ē. Mīlestības
māksla. Rīga : Jumava, 2003. 59. lpp.
Taps darīts. Man nebūs bērnu tik ilgi, kamēr nebūšu tikusi galā ar savu spiedīgo transcendēšanās nepieciešamību, radot cilvēciskas lietas un idejas, nevis ražojot sīkos. Negribu, lai viss, kas pēc manis te, pasaulē, paliek ir garā mazi īpatņi, no kuriem nav nekādas jēgas. Lietu un ideju esamības jēgai es uzticos vairāk.