Par vakardienu runājot, jāpiemin, ka biju uz randiņu, uz kuru taisījos iet pirms četrām dienām. Jauks puisis, tiešām ļoti jauks, radās sajūta, ka pazīstu viņu jau sen, sen. Nebija neveiklu klusuma mirkļu un viņš mani negarlaikoja, kas arī priecē. Puisis, kuru es labprāt satiktu vēl kādu reizi. Lūk, kā.
Man tikai vajag pamatu zem kājām, tas arī viss. Nedrīkstu pieļaut, ka Tas vīrietis mani izsit no līdzsvara, kas Viņam, starp citu, ļoti labi padodas, zinu, ka man ir problēmas un ka mana slimīgā bēguļošana no saistībām un atbildības nav īsti normāla, bet es tur neko nevaru darīt. Pareizāk sakot - negribu darīt. Man ir labi tā, kā ir tagad, un visi, kam tas nešķiet pareizi, var draudzīgi sačupoties un kopīgi iet nahuj. Lūk, kā :)