Tūlīt klāt būs Dace, mēs cepsim kūku, ko dāvināt Kristapam, pēcāk man ir randiņš ar cilvēku, par kuru neizvirzīšu pāragrus spriedumus, un pēc randiņa mēs ejam svinēt Kristapa 18. Lūk, tādi plāni šodienai.
Labi, tagad gan es došos uzpīpot savās zilajās čībās, leišu krustmāmiņa ar mammu un tēti aizbrauca iekarot Vecrīgu. Par mammu un tēti runājot, jāpiebilst, ka viņiem tāda romantiska oma pēdējā laikā. Tā es izspriedu, pamanot, ka šie nopirkuši kaut kādu dekoratīvu karekli ar sarkanu sirdi galā un arī tualetes papīru viņi pamanās nopirkt, vai nu rozā vai nu ar mākonīšiem, vai nu ar sirsniņām. Un, lai arī kā man negribētos to atzīt, lai arī kā man gribētos tēlot, ka man par tādām lietām piedrāzt, jāatzīst, ka mani iepriecina tas, ka vismaz pēdējās pāris dienas viņi draudzējas savā starpā. It kā jau mani tas īpaši neietekmē, bet tomēr jāsaka, ka atmosfēra mājās ir daudz patīkamāka, ja viņi noslēguši pamieru. Viņi, galu galā, ir mani vecāki. Un labi vecāki.
Vien žēl, ka manas attiecības ar tēti ir, maigi sakot, panīkušas. Lai arī kādas huiņas viņš nebūtu savārījis, viņš taču ir mans tētis vai pat tētiņš, kā es viņu bērnībā mēdzu saukt. Viņš taču man iemācīja pirmos vārdus, ko izrunāju - Hitlers un Staļins. Atceros, ka bērnībā, kad mamma mani kārtējo reizi lamāja par to, ka izgāzu ēdienu vai aizķēros kaut kur un sadauzīju caļgalus, viņš bija tas, kurš mani žēloja un mīļoja.
Un vispār man ir brīnišķīgi vecāki. Nē, viņi nav nedz slavenības, nedz miljonāri, nedz mākslinieki, bet viņi man devuši visu, ko spējuši. Par spīti tam, ka ne vienmēr viss ir bijis spīdoši, ka man atmiņā joprojām ir tas, kā viņi mēdza škandalēt, kad biju maza un arī lielāka. Par spīti tam, ka mamma mani vienreiz parāva aiz bizēm un lika sēdēt pie pusdienu galda tik ilgi kamēr neizēdīšu zupu, no kuras man rāva uz augšu, par spīti tam, ka tētis man vienreiz tā drusciņ sadeva pa pakaļu par to, ka rakņājos svešā somā, es mīlu un novērtēju viņus. Un es zinu, ka viņi jūt to pašu.