Gribēju šeit izklāstīt savas pārdomas, cik ļoti bail ir "mūža novakarē meklēt attaisnojumu savai eksistencei", uz kurām mani iedvesmoja šīsdienas lekcija par Ibsenu, taču pāris stundu ilgais miegs manu skaidri formulēto domu un iedvesmu ir bez žēlastības aizskalojis pār jūru, varbūt kaut kur uz Norvēģiju.
Esmu nosalusi un nogurusi. Gribu jūlija nakti, gribu gulēt Tev blakus un klausīties, kā lietus skūpsta palodzes.
Nesaprotu, kad es varēšu dzīvot tā, kā gribu dzīvot. Un, jā, es ļoti labi zinu, ka teorētiski mans dzīvesveids ir apzināta izvēle un es pati esmu atbildīga par to, kā dzīvoju, taču šovakar es netaisos gudri spriedelēt un vainot pati sevi. Man vairs nav spēka meklēt vainu sevī, man nav vairs spēka noliekt galvu.
Labi, beigšu sekli pļāpāt, iešu strādāt. Man priekšā gara, gara nakts elektrisko lādiņu, elektriskā lauka, komercdarbības organizācijas, ražotāja rīcības tirgū, tirgus struktūras, konkurences un peļņas maksimilizācijas sabiedrībā.
Jā, varbūt tomēr jāpagatavo tase kafijas. Vai varbūt vairākas.