Neko daudz es neizdarīju šonakt. Izskatīju intervijas un, uz tām pamatojoties,uzrakstīju vienu A4 ar viedu nosaukumu "N. Ikstenas uzskati par sievietes lomu dzīvē".
Patiesībā, vēl jau darba pāri galvai - vēl neiesāktas nodaļas ar tikpat viediem nosaukumiem - "Psihologu un filozofu atzinumi temata kontekstā", "Mātes un meitas attiecību atklāsme stāstu krājumā "Dzīves stāsti", stāstā "Naģe"", "Sievietes pasaules dažādība un traģisms N.Ikstenas stāstu krājumā „Dzīves stāsti” un romānā „Dzīves svinēšana"" un vēl, protams, pārējās nodaļas un nodaļiņas, kurās arī gana daudz paviršību, ko labot, un gana daudz teksta, ko papildināt. Nav jau nekas tik rožaini, kā te iztēloju.
Ceru, ka rītdien no skolas pārnākšu dzīva un V. k-dze tik ļoti sapriecāsies par Ikstenas interviju, ka piemirsīs mani aukstasinīgi novākt turpat, savā kabinetā, jo esmu izdarījusi tikai ceturtdaļu no tā, kas man bija jāizdara uz pirmdienu. Bet es taču neko nevaru darīt, ka es,
nabadzīte vai pat piecas nabadzītes, piedzīvoju vairākus emocionālus satricinājumus, kas man neļāva domāt par lietām, kurām būtu jābūt primārajām. Jā, ja es neiemācīšos nošķirt privāto dzīvi no profesionālās, tad nekas labs mani negaida nevienā no šīm jomām. Un vispār, ko es iedomājos? Ar kādām tiesībām esmu piesavinājusies tiesības uz privāto dzīvi? Es taču esmu vientuļa apses lapa rudens salnā, es taču esmu brīva kaija jūras vējā un tā ir jābūt, jo man tā patīk. Viss, beigta balle, es eju gulēt, agros rītos es topu agresīva un kašķējos pati ar sevi.