Vairāk par visu es apbrīnoju cilvēkus, kam dabas dota spēja rakstīt dzeju. Un ne tikai dzeju - arī labas prozas tapšana man liekas pietiekami sarežģīts process. Es gribētu reiz uzrakstīt ko prātīgu - kaut mazu dzejolīti, kaut pasaciņu, ludziņu vai stāstiņu-, kuru iespiestu kaut iespiestu starp citu autoru darbiem. Bet kurš gan negribētu?
Mani gan māc aizdomas, ka vienīgais, ko es varbūt reiz varētu rakstīt un kam būtu arī kāda vērtība, ir kādas zinātniskas, akadēmiskā stilā ieturētas apceres par literatūru. Mans gars ir par nabadzīgu, lai radītu mākslu. Pat ja man nepatīk to atzīt.