Mana sapņu zeme, vai, pareizāk sakot, sapņu sala ir Korsika. Lūgšu iztikt bez smīkņāšanas, par to, ka sapņu sala šī vieta tapa aptuveni vienpadsmit, divpadsmit gadu vecumā, laikā, kad biju aizrāvusies ar grāmatām no sērijas Tīņu Romāns. Konkrētāk - izlasot grāmatu, par kuras nosaukumu man šobrīd nav ne mazākās jausmas. Taisnību sakot, neatceros arī to, par ko bija runa šajā grāmatā, bet pieņemu, ka tā, kā jau lielākā daļa šīs sērijas grāmatu, noteikti bija par puikām un meitenēm. Atminos vien to, ka dabas gleznas, kas, šodienas acīm lūkojoties, noteikti vairs nešķistu tik iespaidīgas un mākslinieciski vērtīgas kā toreiz, atstāja paliekošu iespaidu. Tik paliekošu, ka man joprojām šķiet, ka Korsikā noteikti ir ļoti, ļoti skaista daba un ka turp noteikti ir vērts doties.
Nezinu, vai šīs grāmatas ir populāras tagad, taču šķiet, ka mūsu paaudze gluži vai uzaugusi ar Brigitas Blobeles grāmatām. Nebija jau tā, ka nelasīju neko citu - man ļoti patika grāmatu sērija par "Annu no Zaļajiem jumtiem", atceros, ka dziļi iespaidoja Anna Brontē ar "Agnesi Greju". Lasīju ļoti daudz grāmatu par psiholoģiju - cerēju nākotnē strādāt šajā nozarē (jāpiebilst, ka tagad manas vēlmes mainījušās). Atceros, ka vienā no grāmatām gāja runa par suģestiju un autosuģestiju, un neviens man neprata izskaidrot, ko īsti tas nozīmē. Atmiņā palicis, kā, šķiet, sākumskolā mēdzu bibliotēkā sagrābties visādas pieaugušo grāmatas un slepus lasīt.
Grāmatām pievērsos agri - jau četru gadu vecumā mamma aizveda pierakstīt bibliotēkā, no kuras, savukārt, ņēma grāmatas un lasīja man priekšā. Tā kārtīgi lasīt gan iemācījos tikai skolā, jo mamma apgalvo, ka pirmsskolas vecumā neesmu gribējusi mācīties lasīt. Lasīšanas sakarā varu palielīties ar to, ka sākumskolā biju ātrlasīšanas čempione klasē, mans labākais rezultāts bija, šķiet, 206 vārdiņi minūtē. Tādi panākumi pateicoties tam, ka biju grāmatu tārps vai, pareizāk sakot, aizrautīgi  ieniru  literatūras pasaulē uzreiz  pēc tam, kad  izštudierēju  ābeci un  burtus pazinu  pietiekami labi, lai ķertos pie lasīšanas. Man ļoti patika Lindgrēne, arī literārās pasakas man gāja pie sirds. Pasakas varu dēvēt par tādu kā ieskrējienu pirms lēciena lejup, pirms iegrimšanas mūžīgā mīlestībā pret literatūru. Man liekas, ka daļa toreizējo klasesbiedru visa mūža garumā nav lasījuši tik daudz, cik toreiz lasīju es. Ja jūs zinātu, kas tie bija par kvantumiem! Reizi nedēļā ar mugursomu uz pleciem devos sirojumā, atgriezdamās ar piecām grāmatām un sūdzēdamās mammai, ka bibliotēkas noteikumi paredz, ka lasītājs nedrīkst nest mājup vairāk par piecām grāmatām.
Nezinu, vai tagad varu saukt sevi par grāmatu tārpu, jo nestādos priekšā, kāda būtu mana dzīve, ja nebūtu jāatrodas pastāvīgā lasīšanas procesā, jo jau daudzus, daudzus gadus neesmu piedzīvojusi laiku, kad lasīšana nav pieskaitāma galvenajiem pienākumiem. Visādā ziņā es nevarētu teikt, ka nelasu ar prieku. Esmu pieķērusi sevi pie domas, ka viena no labākajām lietām manā dzīvē ir iespēja visu nakti palikt augšā, cīnīties ar miegu, kuru pieprasa mans organisms, tāpēc vien, lai izlasītu vai izanalizētu kādu grāmatu līdz beigām.
Varbūt tas ir iemesls, kāpēc to literatūru, kura ceturtdien man jāpārzin kā sava kabata, esmu atstājusi, var teikt, pēdīgajai naktij.