Igauņu valodā nav atsevišķas vīriešu un sieviešu dzimtes, vārdi ir
nekatrajā dzimtē un saturiski apzīmē attiecīgo objektu. Taču valodā ir
teju folklorizējušies apzīmējumi, kas nedara godu sieviešu dzimtei —
piemēram, pļāpas, tukša muldēšana tiek dēvēta par sieviešu sarunu,
lēta, nekvalitatīva literatūra — par sieviešu grāmatām...
Sieviete
kā monumentāls pīlārs, kā ģimenes vērtību un tautas tradīciju sargs
tiek pretnostatīta Rietumeiropas feminisma kustības ideoloģijai un ir
viens no raksturīgākajiem argumentiem Austrumeiropā, norādot, ka
sievietes īstā vieta ir pie mājas pavarda.
(...)
Nekas neparasts nav arī tas, ja veiksmīgi strādājoša un izglītota
sieviete savu karjeru upurē ģimenes, bērnu vai vīra interešu labā.
Igauņiem ir teiciens «šī alga nav vīrieša vētra», un diemžēl ir tā, ka
līdzvērtīgā amatā sievietes saņem par 30% mazāk nekā vīrietis.
Ceturtā daļa pilsētnieču un 40% laukos dzīvojošu sieviešu ir vienīgās apgādnieces ģimenei.
/apollo.lv/