Skatījos pagājušā gada bildes un uzgāju tās, kur esam pie jūras, kur manas acis slēpj saulesbrilles un mugurā pavasara mētelis. Atceros, ka tad, kad tikko iegādājos minēto mēteli un saulesbrilles, jutos kā Džekija Kenedija. Nezinu, kāpēc tieši viņa, nevis, teiksim, kāda kinozvaigzne. Katrā ziņā - man Dž. Kenedija iepatikās septiņu, astoņu gadu vecumā, kad tētis skatījās kaut kādu dokumentālo filmu par Kenediju ģimeni. Manuprāt, pat bildēs, no viņas staro kas silts, kas ļoti vienkāršs un cilvēcīgs un tas, lai cik dīvaini neizklausītos, padara viņu ļoti neikdienišķu. Cilvēcība un vienkāršība vairs nav ikdiena, vismaz ne vidē, kurā uzturos. Visi ir tik smalki - vieni man aizrāda, ka par daudz pīpēju, citi par to, ka reizēm izvēlos nepiemērotus izteicienus un, patiesībā, man aizrāda pat tad, kad īsti nav ko aizrādīt. Es saprotu - sabiedrība prasa savu un nav manā varā tai liegt pret mani, kā pret sabiedrības locekli, izvirzīt attiecīgās prasības.
Mans Jaungada solījums ir pildīt sabiedrības izvirzītās prasības un atbilst visiem veiksminieka parametriem.