Viss, mīļie, es dodos rakstīt zinātniski pētniecisko. Tā tīri sevis labad, lai pirmdien nav jāslapstās, cenšoties neuzskriet V. k-dzei, un lai nav kauns par to, ka Justīne atkal neko nav izdarījusi. Secināju, ka tieši kauns un neērtības sajūta, kas rodas, atzīstoties tajā, ka nekas nav izdarīts, ir tās lietas, kas virza mani uz priekšu un liek reizēm saņemties un pacelt pakaļu no gultas, lai kaut ko darītu savas izglītības labā.
Protams, šī parādība nav vērojama visos mācību priekšmetos. Vien tajos, kuru pasniedzēji spējuši manī iedvest cieņu, kā cilvēciskas būtnes, t.i. - S. k-dze, kas ir izcila literatūras pasniedzēja, un V. k-dze, kas piekritusi krāmēties ar tādu mazkustīgu, taču uzņēmīgu slinķi, kā es. Vienkārši šķiet, ka šīm k-dzēm ir izdevies manī uzburt ilūziju, ka viņas mazdrusciņ, kaut mazdrusciņ, tic tam, ka varu nokārtot eksāmenu labi un ļoti labi un uzrakstīt zpd ļoti labi un teicami, un tāpēc es zinu, ka jūtīšos slikti, neattaisnojot viņu cerības un neattaisnojot savējās, tās, kuras viņām izdevies iedvest manī.