Dažbrīd nāk prātā, ka mīļajam, jaukajam nevajag mani, kā īpašu un neatdarināmu. Viņam gluži vienkārši vajag sievišķi un ir vienalga - tā esmu es vai kaimiņu Ilze, Liene vai Māra. Jo vairāk viņš cenšas mani pārliecināt par pretējo, jo vairāk es neticu, jo vairāk man sāk šķist, ka viss viņa teiktais ir pilnīgas muļķības.