Par skolu runājot, gribēju piemetināt, ka esmu samīlējusies un iemīlējusies savā klases kolektīvā.  Agrāk, kad bija  Anita, man bija labi un nenāca prātā ne doma, ka vajadzētu ar viņiem visiem sapazīties tuvāk. Tagad ir Dace un arī ir labi, bet tā jocīgi sagadījies, ka pēdējās nedēļas laikā sanācis mazāk kontaktēt, tāpēc man atlika sarunāties ar pārējiem, no kuriem man, taisnību sakot, vienmēr bijis nedaudz bail.
Atklājās jauna pasaule. Jutos kā Kolumbs. Izrādās - man apkārt ir sasodīti jauki cilvēki. Tas man bija pārsteigums un lielākais šī gada atklājums. Vot.
Skolas sakarā man, kā kārtīgai skolniecei, jāpiemin sava liecība. Neesmu nesekmīga nevienā priekšmetā un, salīdzinot ar pagājušo gadu, kurā mans klupšanas akmens bija matemātika, šogad esmu nomācījusies visnotaļ normālā līmenī. Protams - ir lieta, kas neliek man mieru. Tās ir manas 22 neattaisnotās stundas. Es ceru, ka tās neviens, izņemot Kudumas k-dzi, nav pamanījis. Pretējā gadījumā - man bail domāt par to, ko viņi ar mani darīs.
Un, patiesībā, šodien nemaz nebija tik slikti. Sadāvināju vairākiem savas uzmistrotās dāvanas, pati saņēmu vairākas dāvaniņas, no kurām es vēlētos uzteikt Daces dāvināto .. rīvi, pēcāk pasēdēju iekš ai lav jū kopā ar visu klases ziedu. Es gan nevarētu teikt, ka jūtos ļoti, ļoti iederīga tur, taču neērtības sajūta, kas pārņēma agrāk viņu visu klātbūtnē, ir pazudusi. Viņi ir tiešām jauki cilvēki, kā izrādās. Galu galā - man atlicis vien pusotrs gads, ko mācīties vidusskolā, un būtu muļķīgi nebaudīt skolas dzīvi pēc pilnas programmas.