Taisnību sakot, es vienmēr esmu gribējusi būt veca. Patīkama, pensionēta dāma, kas aizraujas ar teātri un mazbērnu lutināšanu.
Tas tāpēc, ka esmu miera mika un labprāt piekristu izlaist visus tos briesmīgos dzīves posmus, kas mani gaida. Gribu tagad, uzreiz, būt veca, bagāta dāma, kas ar gandarījumu atceras visus priekus un bēdas, kam izgājusi cauri, lai vecumdienās neliktos, ka dzīve nodzīvota velti.
Tas velti nodzīvotais mūžs - tas ir tas, kurš liekas visbaigākais no likteņiem.
Protams - visi nekad neiegūs Nobela prēmiju, neuzgleznos Monu Līsu un nelidos kosmosā, taču, ja cilvēkam dzīves laikā neizdodas izdarīt pat tik daudz, lai vecumdienās gremdētos degradējošā laimes sajūtā, atceroties jaunību, tad, manuprāt, nav vērts dzīvot.
Gribu, lai viss ir ātrāk garām, gribu sajūsmināti šķirsīt fotoalbumus un apbrīnot to, cik skaistas reiz bija manas krūtis, cik spoži mirdzēja acis un cik skaista izskatījās jūra, bildēta no manas jahtas klāja.
Man laikam bail. Bail dzīvot. Bail sevi pievilt.