Vakarnakt, protams, aizmigu. Kafija, izrādās, bija beigusies. Jācīnās šonakt. Domraksts, recenzija un matemātika.
Lūk, tādas lietas.
Par Ziemassvētku sajūtu runājot, tad manējā atnāca mirklī, kad Lina pavēstīja, ka 29.12. uz Rīgu, uz īsu mirkli atbrauks Justina, bērnības draudzene no leišu nostūra - Mažeiķiem.
Ziemassvētku sajūtu saistu ar savu bērnību. Justinu un leišu valodu arī saistu ar bērnību. Domāju tāpēc, padzirdējusi, ka tas skuķis, kas ir viens no dominējošajiem tēliem manās bērnības atmiņās, būs Rīgā, atcerējos vēl vienu spilgtu, šim tam laika posmam raksturīgu sajūtu - Ziemassvētku sajūtu.
Tiesa - tas skuķis ir diezgan provinciāls un pie pirmās izdevības cenšas ieriebt, taču, neskatoties uz šiem apstākļiem, viņa ir daļa manas bērnības, daļa laika, kad zāle bija zaļāka, debesis - zilākas un brīvība - mazāka. Ja nemaldos esam pazīstamas kopš trīs gadu vecuma, tas nozīmē - četrpadsmit gadus. It visas vasaras, kad vecāki mēdza uz ilgāku laiku mani nogrūst laukos, pavadītas kopā, precīzāk izsakoties - dzīvojot mājās, kas atrodas kaimiņos viena otrai. Mēs kopā uzaugām! Plēsāmies leļļu dēļ, rīkojām koncertus manai omei, zagām ķiršus un ierīkojām maksas tualeti tuvējā stroikā.
Lietuva man vispār ir īpaša. Pateicoties tam, ka tur pavadītas neskaitāmas vasaras nedēļas, kuru laikā vienīgais uzraugs bija ome, tā bija vieta, kur valdīja zināma visatļautība - mēs skrējām, kritām un atkal skrējām, rāpāmies kokos un kāpelējām pa jumtiem, būvējām laika mašīnu un lēkājām siena kaudzēs, plēsām un smērējām drēbes, klaigājām, spēlējām mistiskas spēles un darījām visas pārējās lietas, kas bērniem pirmsskolas un sākumskolas vecumā pienākas. Ne visai sen, kad ar Linu runājām par mūsu vasarām Mažeiķos, secinājām, ka abas Lietuvu, it īpaši Mažeiķus, izjūtam kā "Pasaku zemi", par spīti tam, ka nekā īpaša, nekā krasi atšķirīga tajā Lietuvā nav.
Viņu valodu pieminot, jāsaka, ka ikreiz, dzirdot kādu runājam lietuviski, īpaši te - Latvijā, ap sirdi top siltāk. Tas gan nenozīmē, ka man nav siltu jūtu pret Latviju, Latvija ir mana dzimtene, te esmu dzimusi, dzīvojusi. Domāju, ka Latvija nav mana pasaku zeme, tāpēc, ka te ritējusi mana ikdiena, te esmu saskārusies ar problēmām, guvusi lielāko daļu dzīves pieredzes, turpretī Lietuvā mani nekad nav piemeklējušas vērā ņemamas problēmas, jo Mažeiķi nekad nav bijusi mana vide, manas problēmas, drīzāk - vieta, kur es, būdama mazs bērns, pavadīju savu, tā saucamo, atvaļinājumu. Es gan justos priecīgāka, ja spētu brīvi runāt, piemēram, kādā no skandināvu valodām, taču no sirds pateicos arī par to, ka māte neslinkoja un iemācīja mani runāt leišu mēlē. Visādā ziņā - nevarētu teikt, ka tas man nācis par sliktu.