Tukšu un vieglu vējš mani paceļ,
Kur grib, tur, ak, arī nes.
Tās nav bārkstis pie lakata mana,
Saknes.

Saknes, sīksaknītes notrūkušās,
Bet īstās tur zemē, pie veļiem.
Tukša un viegla es klīstu
Pa pasaules plašajiem ceļiem.
Liecos un sienu, es zinu, kas trūkst,
Liecos un sienu, bet saknes vēl trūkst,
Kāds negrib, ka sienu, un vaļā raisa,
Un vējš mani tukšu rauj atkal gaisā.
Bet nu jau es zinu, ka bojā iešu,
Pārcirstās saknes ja nesasiešu.

Bet vēl mani vējš,
Kur grib, tur nes.
Esmu tukša kā...
Nav ar ko salīdzināt.
Nekas nav tik tukšs kā es.


/m.zālīte/