Iespējams, ka tā arī ir, nevēlos ar komponista kungu strīdēties. Ar šo metaforu vēlējos norādīt uz to, ka repertuārā trūkst koncertu, kas liek sirdij ietrīcēties, nezinu, varbūt man vienai tikai tā ir.
Vai nu kaut kas ļoti sarežģīts vai kaut kas pārāk populārs un atklausīts.
Un kad atrodi un aizej, tad, lūk, ir šī "lumpeņu" problēma, jo proletariāts taču arī grib atveldzēt dvēseli melodijā.
Labi, apskatamies, Lielās Ģildes kalendāru, redzam, beidzot!!! ir viens Šostakovičs, bet biļetes maksā 40eiro ciešamā vietā, diviem cilvēkiem tas ir 80eiro par vienu vakaru. Mēs esam pārāk nabadzīgi, lai to atļautos. Kas tur vēl ir? Ešenvalds, Dīdžejs un kokles faktors, 100x dzirdētie Vivaldi gadalaiki, mūžīgais Bēthovens...
Un kad Rīgā pēdējo reizi atskaņoja Šopēnu? 1998.gadā?
Saprotu, ka mūziķiem pašiem ir garlaicīgi visu laiku drillēt Čaikovski u.c. klasiķus,
viņi grib jaunas vēsmas. Tas viss ir jauki, nevar taču cilvēks strādāt darbu, kas viņu iedzen rutīnā.
Paldiesdievam, ka pagājušogad apžēlojās par klausītājiem un atskaņoja Rahmaņinova 2.simfoniju, kā arī sirds īpašā kambarītī turu 2014.gada Šostakoviča klavierkoncerta atskaņojumu.