Šobrīd kā vēl nekad es gribētu atrasties un dzīvot citur, ne šeit, šajā Rīgas centra dzīvoklī. Kad ar kādu sastrīdies, tad tu cilvēku iepazīsti no viņa tumšās puses. Šī mana otra cilvēka tumšā puse mani biedē un galvā skan tikai viena doma - šādi es dzīvot negribu, šādi es dzīvot negribu. Es gribu normāli dzīvot, neuztraucoties par dusmām, kas nāk no otra par neizslēgtu gaismu, parāk ilgu kavēšanos, nenomazgātiem traukiem, nesavāktu māju. Kam to visu vajag? Bieži vien iedomājos, kā būtu, ja es dzīvotu viena. Bez viņa. Tajos brīžos dzīve man nešķiet smaga un grūta - nebūtu nekādu ikdienišķo psiholoģisko uzbraucienu, kas manu zemo pašnovērtējumu vēl tā sadragātu, nebūtu pārmetumu sev, ka neēsmu gana laba un šķiet, nebūtu jātiecas uz man izvirzītiem mērķiem, kas mani neinteresē utt. Es varētu būt atkal es. Tā jautrā, dzīvespriecīgā meitene, kas kādreiz mita mani. Ar dienu jo vairāk viņa pazūd manī. Man nav spēka aiziet, jo ikdienā tas sliktais kkā piemirstas, bet, kad ir attiecībās sarežģījumi, tas peld augšā. Katru reizi aizvien vairāk un vairāk.


Es atkal gribu elpot brīvi. Justies brīva, nevienam nepiesaistīta.