Mūsdienu attīstītās tehnoloģijas iespējas ir nojaukušas barjeru, kas agrāk nodalīja elitāro mākslu.
Vispirms tika iznīcināti priekšstati par mākslas estētiskajiem nosacījumiem, par mākslu ļaujot nosaukt arī izkrāsotus Merilinas Monro portretus vai Joko Ono akcijas ar urīna burciņām. Tad izzūd arī priekšstats par «mākslas» ētisko būtību – darba pašmērķis ir varmācības kults, vēlēšanās šokēt ar kaut ko nepatīkamu, rādīt ļauno, negatīvo, pretīgo tikai ar vienu mērķi – izraisīt riebumu. Arī robeža starp pērkamo popkultūru un priekšstatu par mākslu kā «augstāku sfēru» izgaist, popmūzika un masu mode arīdzan tiek uzskatīta par mākslu, kas sevī uzņem visu raibo bezgaumību, vienkāršumu un lētumu, ko piedāvā iela.

Datoru laikmetā, šķiet, ir grūti runāt par mākslas klātbūtni vispār. Protams, ir cilvēki, kas sevi sauc par māksliniekiem, ir pat starptautiski atzīts termins «net.art» – tīkla māksla. Mājas lapās ievērojamu daļu aizņem datu materiāls, kas tiek dēvēts par mākslu – virtuālās izstādes, galerijas, muzeji, arhīvi vai mākslinieku individuāli projekti. Visi iepriekš izmantotie mākslas mediji sevi ir it kā izsmēluši, kaut kādu iemeslu dēļ netiek vairs tik daudz izmantoti. Cilvēcisku, cilvēkam draudzīgu formu, apjomu, materiālu un citu līdzekļu vietā ir tikai viens – pelēkais draugs dators, kas šķietami var visu. Mehāniski apstrādāt attēlu, pārvēršot to citiem datoriem atpazīstamās digitālās zīmēs, vai tas nav tas pats kā nogalināt dvēseli un izlikt apskatei izkrāsotu, apģērbtu, bet nedzīvu ķermeni?

Der par šo to padomāt!!!