krč, aizvakar notriecu vienu auto.
tīri tehniski:
lidoju uz biš virs trīsdesmit km/h pa gājēju pārpildītu shopinga ielu un tur krustojums ar luksoforu. man jaukā vakara saule acīs un es neredzēju ne luksofora signālu, ne auto. tb., autiņu pamanīju par vēlu. itkā bremzēju bet tas maz līdzēja un uzgūlos uz kapota. interesanti, ka brīdī kad ar pakausi pa priekšējo stiklu atsitos, bilde visa tāda zaļa palika.
mašīnai sabuktēts(?) priekšējais stūris un sabojāts priekšējais logs. velosipēdam priekšējās bremzes salauztas un abiem ratiem mazi, bet pamanāmi astotnieki. auto vadītājam un pasažierei vispār nekas. nu tur satraukums par faktu un tā.. man, savukrārt minimāli fasādes bojājumi,sastiepta roka un nokavēta maiņa darbā.

nevarētu teikt, ka baigais pārsteigums, ņemot vērā manus braukšanas paradumus.
dzēris, bieži sakurījies pie iespējas minu maksimumu un ignorēju luksoforus vairāk paļaujoties uz reālo situāciju uz ceļa. nepatīkami, ka mašīnu es skaidrā notriecu.
nu jā un nesen iegādātais spidometrs arī nepalīdzēja. funkciju jau pildīja, tip uz taisnēm neslinkoju un uzturēju +/- 40 km/h. acīmredzot, izaicinājums braukt pēc iespējas ātrāk cauri pūlim radās tikai tāpēc, ka bija tie cipari zem deguna..

man nesen, runājot par manu dzīves veidu, pajautāja kāpēc es tā nicinu savu ķermeni. uzreiz atbildēt nevarēju, tā vienkāršā iemesla pēc, ka nekad to nebiju tādā perspektīvā pārdomājis. atbildēt sakarīgi arī tagad nevaru, bet padomājis esmu un kautkādus secinājumus esmu izdarījis. nekas baigi jauns vai pārsteidzošs, drīzāk mazliet saprotamāki mani paradumi un darbības.

//

i lost my cruise control.

//