§ 666 kas ilgi nāk dažkārt arī atnāk
apsveru domu par kautkāda podkāsta vai pat vido veidošanu. man tā rakstīšana izrādās ka baigi lēnu un nelabi padodās. a bet ir jau vēl opcija ka man besī mana bals ierakstā.. moš ja kaukādu ūberkrutu filtru ja uzliek un tā. bet nu pagadām tā pavisam īsi bet ar par daudz bildēm:
Bochum-Dalhausen - Riga vai Kā es braucu pie Daugavas krastiem piekosties dublis 2

bija tā.
somu es jau sakravāju iepriekšējā dienā/naktī un no rīta varēju mierīgi čillot un neiespringt. mierīgi izbaudīt reto gadījumu kad nav pa galvu pa kaklu pēdējā brīdī k-kas jāķer un jāgrābj.
Marokānis, Zoro pēc kļikona, pieteicās līdz autobānim aizvest un es jau neatteicos. vispār sanāca tā ka
pirmajam mazajam benzīntankam pabraucām garām jo nospriedām ja jau tik tālu atveda ta jau var arī kādā jēdzīgā vietā izlaist. finālā izrādijās ka tā krutā stajanka ir pēc diviem miestiem un +40km, kas protams nebij tā ieplānots, jo busam bij caura riepa un vispār Zoro bij kaukas ieplānots strādāt vai kā. bet nu paniku netaisija vien papukojās par vāciešiem un to ka normālas stajankas nav teju 50 km radiusā.


un vispār man bija jāpozē ģimenes albumam un gadījumam, ja nu kaukas notiek un citu bildi uztaisīt nevar.


krutajā stajankā beigtu žurku uzgāju. nospriedu ka roadkill veiksmi nes un ņēmu sabildēju. tā vienkārši.


baigi ilgi meklēt nenācās. poli sarunāju. šis uz poliju mauc, beidza reisu. galamērķis viņam kaukur pie varšavas, bet ellē ratā nekurienē tāka nospriedām ka jēdzīgāk mani issēdināt pārdesmit km no robežas jo viņš robežu pārbrauc uz leju no frankfurtes un tas arī beztolks. vispār viesmīlīgs tas polis. ar tomātmaizēm uz reiz sacienāja un mazajā pauzē kafiju uzvārija. bet vispār baigais kārumnieks, he, kafijai kanēli piebēra un after eight šokolādi izvilka. vispār izrādijās, ka gadus piecpadsmit atpakaļ par mentu pārtraucis strādāt un pie fūres stūres apsēdies. tagad tā arī braukā. vispār ar dzīvi apmierināts un tāds fanji džeks. stāstija par seniem laikiem kad uz padumjo krieviju braucis kolēģim radus apciemot. orģinālā bij ieplānots te dāļēji atstāstīt bet.. nu jā slinkums un vēl tik daudz jāraksta..


un garajā pauzē pifcīti uzsauca, pats paēda - es atteicos, jo viņš kautkādu baigo gaļu lobija iekšā un man ar tomātmaizēm pirmiņ jau apetīte bij nosista. tāka es vnk čilloju saulītē, kamēr šis tur rosijās.




vispār pa ceļam šis bij izskaitļojis ka var braukt arī caur frankfurti lai mani uz robežas var atstāt, bet piezvanīja kolēga un prasīja lai kauko izruči, īsti nesapratu kas par nelaimi gadījusies bija. tā ka palikā kā plānots - viš mani stajnkā aiz Berlīnes apvadceļa atstāja. tā kā bij jau vakars pa lielam visi beidza darbu un tādi nīgri, nīgri - īsti nesanāca tālāk braukt sarunāt. itkā viens leitis bija ar mieru bet tā negribīgi un nedraudzīgi un vispār pē. uzēdu salātiņus ar maizi un iekārtojos rītu sagaidīt. a bildes ir par lielceļu romantiku,tb tālbraucēju dzīves ainiņas






no rīta viss mierīgi viss jauki. ar diviem autiņiem līdz mostkiem, polijas pusē tiku, a tur īsā laikā nomedīju trako čangali. nu ar klasiskais tipāžs, nu čangals kas čangals. divi gadi līdz pencijai, lamājās kā jūrnieks un brauc kā rallists.(vispār te bij paredzēts pastāstīt vairāk bet nu jā, nav svarīgi) vispār trīs reizes gandrīz apčurājos jau nē bet slapju muguru gan dabūju. vot tad kad šis gandrīz uznesās kautkādai mazai mašīnītei kas bij noparkota pa pusei uz braucamādaļas. pēc tam, kad priekšā braucošā fūre gandrīz aizķēra motorolleristu un tas mums pa priekšā ganrīz nobietēja un kronis visam bija vakarā, polijas otrā galā kad viņam darba laiks beidzās. šamais uz ātrumkārbas magnētu uzmeta un ta viņam reģistrē stāvošu laiku, kas nozīmē ka rokas brīvas. protama lieta ka vajadzēja nodemonstrāt ka ar piekrautu fūri var uz 140km/h maukt pa tumsu pa polija sceļiem. adrelīns izstrādājās un tā.. a te čangals jau tešo reizi zemenes nopirkt apstājās


te čangals atspulgā


atstāja čangals mani uz polijas-lietuvas robežas tur arī rītu sagaidīju.


pamodos kad saule jau bij pakāpusies diezgan augstu, kafiju benzīntankā padzēru un pēc 15min jau biju sameklējis vienu krievvaklodīgu latvieti kas mani līdz pat rīgai vienā rāvienā aizveda.


nu un te jau sākas stāsta otrā daļa - kā es daugavas krastos dzēru. a bet to toč citā reizē. bildes jau ir un daļa pat internātā, tik man pirksti pieguruši un ēst gribās.

nē lj-cut nebūs. es pārāk pūlējosrakstīt, lai tagad tā vienkārši paslēptu.