No Dieva Vārda Mani visvairāk uzrunā Vecais Testaments. Spinofs par jēzuliņu arī nav slikts, jebšu pārāk daudz neizpildāmu prasību (pa īstam saprotu tikai pēdējo, Pišjāņa atklāsmes grāmatu par lielo aplokapisi). Man patīk, kad Mans Dievs ir bargs, sīkumains un greizsirdīgs - tāds pats kā Es, kad nāku uz cibu pāraudzināt tās perversijās un elkdievinšanā slīkstošos un meitenes apceļošos libīšus. Mana mīļākā nodaļa tajā ir par pravieti Jobu (The Book of Job), ar kuru allaž identificējos savos varonīgajos interneta iekārojumos - esmu tieši tāds pats joberis tuksnesī, kuram atņemts pilnīgi viss, sākot ar spriestspēju un beidzot biksēs, un tomēr nelabā (Sātana) sakārdinātais Dievs uzkrauj vienu jaunu liberastu neģēlību pēc citas, jebšu Es nepadodos, jo savā māņticībā esmu stingrs kā rezorka krāns pēc peldes aukstā jūrā, kālab arī turpinu karot, nekad_neatpisties un apkaunot sevi kā pēdējais krāns. Taču Dievam (un Man!) ir zināmas visas lietas, un, kā Es te tupu uz ceļiem pie teļiem, glāstot sievas planšetes skārienjutīgo ekrānu un sevi, cibas serverī iespers pērkons vai arī Es esmu nožēlojams sūds!