Vēl viens Mans jājamzirdziņš (jēzuliņ, gandrīz uzrakstīju "lācītis", atkāpies SĀTAN!) un Mans galvenais Rīks Pestītāja Vārda uztiepšanā grēcīgajai pasaulei ir brīnišķīgā argumentācijas tehnika, ko libīši nievājoši iesaukuši par jābetismu jeb angliski whataboutism. Šajā ziņā, protams, ar cieņu un apbrīnu raugos uz austrumiem, kur sākumu rod arī Manas saknes, mācos un ietekmējos no latviešiem radniecīgo, krieviešu un baltkrieviešu tautu Vadoņiem (arī uz Alža smadzeņu sešpaku lūkojos ar cerībām un mirdzošām acīm, vienīgi sarūgtina mugurkaula iztrūkums nacionālajos jautajumos), un rau, laiku pa laikam izdodas sapņos pasūkāt pimpi arī viņiem. Vienreiz sanāca pat (beigt) abiem reizē! Tālab, ja jūzeris bauda kaut ko ierakstīs par Džordanu Pītersonu, obligāti piepisīšos viņam par kaut ko margināli nesaistītu profesora uzskatos vai vēl labāk - viņa uzskatu recepcijā - un mērķtiecīgi ignorēšu domas būtību, kā arī to, ka pats konsekventi nospļaujos uz vienu no JBP pamatbaušļiem: vienmēr teikt_taisnību, uzplīšos ar bezjēdzīgiem ar tēmu nesaistītiem jautājumiem un personīga rakstura uzbraucieniem, protams, neaizmirstot visā pie viena vainot sievietes un feminacismu. Tak pabeģim!