Strašnijs sūds
10:08 pm: Ja es būtu aktīvs ideāltipiskais cibiņš, tad mana ciba būtu politiskais ierocis. Protams, būtu arī jāizprāto, kā subjektivitāti pārvērst par politisko ieroci (uzsvars uz "ieroci" nevis "instrumentu", "rīku" vai "mediju"), ne tik daudz pārvērst, jo subjektivitāte j a u ir politiska un pasaulē klīst kā pielādēts ierocis, patiesi, subjektivitāte ir cilvēces trītais kara cirvis pret pasauli un auksti vientuļajām visuma telpām.
Nepieciešama šī jābūtība, lai konkrētajai cibai būtu iekšējā vērstība un raison d'être.
Piemēram, es pēdējās dienas ik pa brīdim (pļavās, pilīs, putekļos un saulēs) prātoju, kā lai polemizē/vēršas pret cibas lietotāju "liljabrik", mēģinu izdomāt pareizāko un efektīvāko stratēģiju. Piemēram, viņas nesenā pozīcija ir "būšana (kā?) dzīvniekam", un viņa to izmanto kā politisku rīku, kas, manuprāt, ir nepieļaujami un negudri.
Man tagad tikai jāizprāto, kā pēc iespējas veiksmīgāk ar pēc iespējas mazāk pūlēm un izmestu laiku panākt trīs lietas: 1) atspēkot viņu; 2) likt personīgi saprast (skaidrā eksistenciālā tvērumā ar vainas apziņu), ka viņa smagi maldās; 3) likt atteikties no maldīgajiem uzskatiem par labu mazāk maldīgiem.
Pirmais punkts ir tikpat kā neiespējams, jo cilvēkam, kurš "atteicies no dualitātes" ("viss ir viens") un kurš visu noraida kā patriarhālu struktūru konstruktus, ir gandrīz neiespējami norādīt uz pretrunām un domāšanas kļūdām, no kā taču vajadzētu sastāvēt "atspēkošanas" punktam. Tāpēc ir izšķiroši svarīgi izprātot pareizo komunikācijas stratēģiju.