hel'

moving houses, no šodienas un turpmāk http://helworld.blogspot.com/

šodien bija tāda vienkārši jauka diena. ar prieku, ka esmu te un tagad, bez liekām ilgām par to, kur manis nav.

laikam jau uzaicinājums uz darba inteviju, man lika atsaukt to pašu ceļa posmu, pirms nu jau trim gadiem. un atsauca visas tās atmiņas par Hel un viņas sajūtām tajā laikā, par sapņiem, plāniem un iecerēm. daudz kas ir mainījies, bet tomēr sapņi, plāni un ieceres joprojām, ir. un pat ja tie vairs nav tie paši, tas taču nav tas savrīgākais, galvenais, ka ir. un lai ir tas iemesls, no rīta celties un līst ārā no gultas, lai ir uz ko tieksties un ko gaidīt un lai tā krustiņu vilkšana kalendārā un dienu skaitīšana nav tik mokoša.

man liekas šodien es atardu to sevi pirms tiem trim gadiem, un kļuva tik viegli būt un dzīvot šeit. un lai gan es zinu, ka pēc apmēram četriem mēnešiem viss atkal un no jauna mainīsies es neredzu nevienu, ittin nevienu pašu iemeslu, kāpēc es nevarētu patiesi un no sirds izbaudīt to savu dzīvi iekš LV, šeit un tagad.

P.S. un svētdien nolemts iet ar māsu vārtīties sniegā un spiegt aiz sajūsmas :)

spocīgi jocīga sajūta pēc nu jau 9 mēnešu gara, nekādi ar studiju procesu nesaistīta perioda, sēdēt un drukāt referātu, par kuru man patiesībā ne silts ne auksts. ķeksīša dēļ. tāpat kā viss šs kurss būs ķeksīša dēļ. un otrs arī visticamāk, lai gan tas varētu arī būt nedaudz mazāk dēļ ķeksīša un nedaudz vairāk sev. galvenais ir neaizmirst, ka tikai 4 mēneši un būs miers mājās. un pati es arī tad būšu mājās - savā septītajā (pēc latviešu rēķinu sistēmas astotajā )stāvā ar skatu uz Eifeļa kunga virsotni.

gribās vienkārši palīst zem segas un klausīties vētras bungās. bet par vēlu, kādu studu par vēlu, jo nu jau vējš ir norimis un var klausīties tikai un vienīgi klusumā. ķaimiņa loga slēģi vairs nesitas pret mājas sienu un arī onka aiz sienas ir pārstājis klepot. bet klusumā klausīties man šodien negribās.

un kā būtu, ja pēc 2. marta sekotu 18. jūnijs? to visu pa vidu es varētu pavisam viegli izlaist. aizlidot un atlidot. un viss.

starp kastēm, bet jaunajās mājās. un ir labi :)

kalendārs nenoliedzami brēc, ka ir 1. janvāris, bet Jaunā gada sajūtas man gan nav. bij' svinības un šampanietis, bij' negulēta nakts, bet neviens man tā īsti nevar iestāstīt, ka ir janvāris un ka ir 2010. nav arī ziemas sajūtas, jo nav sniega, nav lielā aukstuma un nav...

mans jaunais gads sāksies kaut kad vēlāk, varbūt, kad būšu atpakaļ Latvijā, vai arī kad beidzot beigšu nu jau ieilgušo "atvaļinājuma / veģetēšanas" posmu, kas nu jau ir ielidzis četru mēnešu garumā (et ça ne va pas tarder)

bet ja sekot bara sindromam un mēģināt novilkt kaut kādu strīpu tieši šeit un tagad, tad lietu. vietu, notikumu un pasākumu ir bijis daudz... ja ir kas aizķēries, ar domu, ka būtu vērtīgi to te tā sev ar melnu uz balta (vai arī zaļa) atgādināt, tad viens būtu sevis pazaudēšana/atrašana n-tajās pakāpēs un daudzkārtīgi. tā sajūta, kad vecās labās mājas vairs nav īsti mājas un arī jaunās mājas nav tā īsti mājas un turklāt nav zināms uz cik ilgu laiku tās jaunās... piņķerīgi, bet ja tā īsi, tad Latvijā vairs galīgi nejūtos kā pie sevis, jo pārāk ilgs laiks ir pavadīts te, kur lai nu kā bet joprojām man ir nelielā "alien" sajūta, un tad tu jūties tāds pamests gaisā un nezini, kur krist. tas tad nu arī būtu viens no uzdevumiem šim divi tūkstoši desmitajam.

vēl... vēl jāuzraksta DD, jānobeidz pēdējie kursi un jāsaņem rokās tas zaļais diploms, bet arī šim pasākumam, man vajadzēs motivēties krietni vairāk kā kādreiz. nu jau kādu laiku ir tā sajūta, ka liela daļa no tām gudrībām, kas mums izglītības iestādēs tiek mācītas, nav nemaz ar tik gudras un tad iestājas la flemme totale kaut ko nopietni darīt lietas labā, īpši tad, kad tā saucamās gudrības nu galīgi neinteresē. un tādēļ vēl jo vairāk uz pavasara pusi būs krietni jāizvētē visi varinati, pirms izlemt, ko tad darīt pēc tam. pagaidām ir viens variants, bet vēl jau būtu jātiek uzņemtai, kas varētu arī nebūt tik viegli, bet nu jā, kad gan esmu baidījusies no izaicinājumiem...

un vēl, šorīt bija tā foršā sajūta, ka tas trakais skuķis, kas manī mājoja pirms pāris gadiem (tas, kurš gribēja un galvenais varēja paspēt un izdarīt n-tos darbus reizē, tas ar to ātrgaitas iekšējo dzinuli) nāk atpakaļ. un tas priecē. veģetēšanas un straumei līdzi plūstošo posmu tad es atstāšu tam 2009., un, klausot kalendāram, došos pretī darbīgakam 2010.

nu un kāpēc gan man piemīt šis "brīnišķais talants" salaist visu dēlī, tieši mirkļos, kad šķiet labāk nemaz vienkārši nevar būt?

bez sniega un eglītes, bet gan ar lietu vakar un vismaz +10 grādiem šodien un ar lampiņām piemājas kokā, kas atgādina kastani, un, neskatoties uz to, ka nav tās īstās ziemassvētku sajūtas, svētki tomēr tiek aizvadīti siltā un jaukā ģimenes (kas gan nav tā īsti manējā, nu vismaz pagaidām) atmosfērā.

un ir tāds vienkārš un lielisks miers. pēcpusdienas pastaiga mežā, skats uz kalniem un jūru no mājas terases, liek viennozīmīgi saprast, ka Parīzes, man šķiet pietiek. tai vienmēr būs sava īpaša vieta manā sirdī un atmiņās, bet tā viennozīmīgi nav vieta, kurā es gribētu iekārtoties uz ilgāku palikšanu. vēl daži mēneši, varbūt pāris gadi, bet tad gan Hel' grib laisties citos ūdeņos azūra krasta virzienā, bez metro burzmām, nebeidzamiem streikiem un nīgrām sejām uz katra stūra...

ir, ir , IR...

arī Parīzē beidzot ir sniegs :) Hel ir smaids līdz ausīm un atkal iemesls priekā lēkāt pa istabu. jā, jā, jā. un savienojumā ar pēcpusdienā ieplānoto la Défense ziemassvētku tirdziņu ir cerība atrast arī manu Ziemassvētku noskaņu.

hel ir heureuse. līdz ausīm.

pilnīga putra; kiš miš ar rozīnēm un ko tik vēl ne...

taa kaa nu buutu, klaat esmu. sajuutas daliitas, bet vairaak tomeer prieks, bet ir arii neliels apjukums.
taa teikt jauna lappuse dziives graamataa var saakties...

smaids līdz ausīm un Hel priekā lēkā pa augstskolu

ar pārtraukumiem, bet 15 mēneši no vietas ir pavadīti prom. prom, kas tagad vismaz sirdī tiek saukts par mājām. un tagad jāpārkāpj sev pāri un jāmēģina iedzīvoties te atpakaļ. daudz kas ir mainījies šo mēnešu laikā, sākot jau ar mani pašu...un pagaidām man nav ne jausmas, ko un kā es te darīšu, bet to laiks rādīs.

pagaidām, es vēl palieku savā vasarā, Parīzes 2. dubļa vasarā. šogad man nav nevienas bildes no tur pavadītā laika, un mana kāja nav iespērusies nevienā muzejā, bet toties man ir milzonīgi daudz atmiņu, emociju, smaidu un neaizmirstamu vakaru un man ir mans „je t’aime”

ir citādāk, un ne jau tikai tāpēc, ka šogad ir lielā pilsēta ir jau tik pazīstama un sava.

dzīvoju nejēdzīgi iekārtotā, bet tomār visādi citādi lieliskā jumta dzīvoklītī divu soļo attālumā no luvras, no mana loga var redzēt 0,7 daļas no diviem svētās sirds bazilikas tornīšiem un lai tiktu mājās ir jāizgrūžas cauri tūristu pūļiem, kas taisa barikādes pie ieejas durvīm.
pie sienas blakus manai istabai karājas lapsa, kas smako pēc netīri-slapja suņa; no šī dzīvnieka man ir plāns atbrīvoties.

sēžu stacijā un gaidu savu vilcienu. paziņots retard de 30 minutes environ. redzēs, cik būs beigās. koferis un somas pārkrautas pāri malām - 8 mēneši mans dzīves tajos. bet nu jā, vai tad to dzīvi var tā somās salikt? nevar jau. iekrāmē mantas, noglabā atmiņas, bet dzīve jau iet uz priekšu. skrien! manējā šobrīd vispār kūleņus mētā: palieku - braucu mājās - nē, tomēr palieku - un tad visbeidzot palieku, bet uz 6 dienām iegriežos mājās, pardon, Latvijā. The home is where the heart is un manējā ir šeit, šajā valstī, šajā dzīvē - ar kurasāniem bulanžērjās un bagetēm kā vienīgo īsteno maizi, alpiem un pēcpisdienas snaudām piekoju parkā, pusdienām zālienā pie bibliotēkas vai IMUS, sniegiem kalnu galotnēs, ziedošiem lavandas laukiem, trakajiem viļņiem vidusjūrā, kas gāž no kājām, smiekliem, smaidiem un cilvēkiem. tiem pēdējiem jau īpaši, be tos jau koferī neiekrāmēši un līdzi nepaņemsi. tā ir tā cruel erasmus pieredze, ja izdodas atrast un satikt "savējos" (les etranges aka strangers aka aliens/ inner joke). pēdējās dienās bijis daudz asaru - manējo un citu. ir lietas kas mainās, cilvēki mainās, es mainos. famīlija vēl nezin, neredz, nav pamanījuši; es jau pati vien nesen to sāku aptvert. noformulēt vēl nemāku.
un nu re retards izaudzis līdz 40 min, bet rādās, ka vairāk šoreiz neaugs. tad nu es iešu un kāpšu tai vilcienā, lai pēc pusotras dienas piezemētos Latvijā.

update tam, kas vēl nav pārrakstīts datorā, be man ir 32+9+11kg bagāžas, kad vajadzēttu būt 20+8. ha-ha-ha! un milānā jau trešo stundu līst.

pēdējās trīs dienas, trīs naktis un viens vakars. bet domu tik daudz, kā varētu trīs mēnešu laikā savākt. tagad jāsakārto pa kaudzītēm, mapītēm, plauktiņiem. vispār ir kaudze ar aprakstītām žurnālu malām, izplēstām klades lapām un salvetēm. un galvenais prieks, ka sežūrs tomēr pagarinās - aka palieku. tik vēl jāpiezvana uz mājam parunāties, sajūsmā nebūs, bet pieņems. un jāizdomā, kā daļu no aizvestajām mantām dabūt atpakaļ un šeit esošo un pagaidām nevajadzīgo aiztransportēt prom. bet tas viss ir nieks un sīkumi. svarīgākais, ka hel paliek. yes yes!

2/3 pieveiktas. šodien gan neviens pa galdiem nelēkāja un arī priekšā negulēja. drīzāk bija nedaudz armijas režīms - ienāc telpā, izņem rakstāmos un studenta karti un tad nes somu nolikt labi tālu auditorijas priekšā, lai nekādā gadījumā neienāktu prātā eksāmena laikā uz to somu pat paskatītes. grozīties nedrīkst ne pa labi ne pa kreisi, pārliekties pāri lapai tā pavairāk arī nav ieteicams, jo tad kāds no novērotājiem steigsies klāt pārbaudīt, vai tik nav mēģināts norakstīt no priekšā sēdošā studenta. varētu domāt, ka pāri tām divām brīvajām rindām, kas bija starp visiem varētu k-ko saskatīt, bet nu labi.
vispār šodien bija lielās rakstīšanas diena - iesākās ar finanšu uzdevumiem 20lpp apjomā, tad bija "īsās" atbildes uz jautājumiem 6 lpp apjomā un nobeigumā izvēršanās par franču civilizāciju uz 8 lpp (viss saprotams sīkā, smalkā rokrakstiņā); pēdējā gribējās vēl rakstīt, bet pasniedzēja atteicās dot vēl papildlapu, jo viņai tāpat jau būšot gana daudz ko lasīt.

atliek vien šovakar apgūt tūrisma plānošanas politiku (no nulles studējot grāmatu, jo lekcijās nekas prātīgs tā arī netika pastāstīts) (un vispār, kāpēc es iedomājos, ka nevēlējos šo priekšmetu nākamgad mācīties Via?), uzrakstīt projektu un var teikt būšu gatava pour le séminaire balnéaire sur la Côte d'Azur. pēdājās saulainās atmiņas, ko vēl tad svētdien atliks iepakot līdzņemšanai.

eksāmenu trīsdienis atklāts, šoreiz gana interesanti. pirmais kārtojamo sarakstā bija tūrisma mārketings, bija jāsākas 8os, pasniedzējs ieradās 20min vēlāk, nu labi, neko, jau diezgan ierasta lieta. izdalījis darba lapas viņš nolēma, ka ir jānoskaidro, kāpēc tā viena lampa, virs pirmā sola, nedeg. tad nu droši kāpa uz galda un uzsāka izpētes un labošanas procesu – 5 min darba, un lieta darīta. vienīgais neapmierinātais cilvēks bija meitene, kura sēdēja pie galda, pa kuru viņš pastaigājās. tad sekoja telefona zvani no viņa darba kolēģiem, uz kuriem tika atbildēts gan turpat klasē, gan izejot laukā gaitenī. visbeidzot, cienījamais monsieur nolēma nosnausties, sākumā pa kluso, izliekoties, ka lasa k-kādus papīrus, vēlāk diezgan atklāti, vēl paziņojot, ka iepriekšējā naktī nav izgulējies, jo bija jāsaliek kopā mums eksāmena uzdevumi. un kā punkts uz i bija viņa gājiens uz otru universitātes ēku, nopirkt dienišķo kolas bundžu, bez kuras nav notikusi neviena lekcija, un arī eksāmens nebija izņēmums.

gribu atpakaļ