![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
kalendārs nenoliedzami brēc, ka ir 1. janvāris, bet Jaunā gada sajūtas man gan nav. bij' svinības un šampanietis, bij' negulēta nakts, bet neviens man tā īsti nevar iestāstīt, ka ir janvāris un ka ir 2010. nav arī ziemas sajūtas, jo nav sniega, nav lielā aukstuma un nav...
mans jaunais gads sāksies kaut kad vēlāk, varbūt, kad būšu atpakaļ Latvijā, vai arī kad beidzot beigšu nu jau ieilgušo "atvaļinājuma / veģetēšanas" posmu, kas nu jau ir ielidzis četru mēnešu garumā (et ça ne va pas tarder)
bet ja sekot bara sindromam un mēģināt novilkt kaut kādu strīpu tieši šeit un tagad, tad lietu. vietu, notikumu un pasākumu ir bijis daudz... ja ir kas aizķēries, ar domu, ka būtu vērtīgi to te tā sev ar melnu uz balta (vai arī zaļa) atgādināt, tad viens būtu sevis pazaudēšana/atrašana n-tajās pakāpēs un daudzkārtīgi. tā sajūta, kad vecās labās mājas vairs nav īsti mājas un arī jaunās mājas nav tā īsti mājas un turklāt nav zināms uz cik ilgu laiku tās jaunās... piņķerīgi, bet ja tā īsi, tad Latvijā vairs galīgi nejūtos kā pie sevis, jo pārāk ilgs laiks ir pavadīts te, kur lai nu kā bet joprojām man ir nelielā "alien" sajūta, un tad tu jūties tāds pamests gaisā un nezini, kur krist. tas tad nu arī būtu viens no uzdevumiem šim divi tūkstoši desmitajam.
vēl... vēl jāuzraksta DD, jānobeidz pēdējie kursi un jāsaņem rokās tas zaļais diploms, bet arī šim pasākumam, man vajadzēs motivēties krietni vairāk kā kādreiz. nu jau kādu laiku ir tā sajūta, ka liela daļa no tām gudrībām, kas mums izglītības iestādēs tiek mācītas, nav nemaz ar tik gudras un tad iestājas la flemme totale kaut ko nopietni darīt lietas labā, īpši tad, kad tā saucamās gudrības nu galīgi neinteresē. un tādēļ vēl jo vairāk uz pavasara pusi būs krietni jāizvētē visi varinati, pirms izlemt, ko tad darīt pēc tam. pagaidām ir viens variants, bet vēl jau būtu jātiek uzņemtai, kas varētu arī nebūt tik viegli, bet nu jā, kad gan esmu baidījusies no izaicinājumiem...
un vēl, šorīt bija tā foršā sajūta, ka tas trakais skuķis, kas manī mājoja pirms pāris gadiem (tas, kurš gribēja un galvenais varēja paspēt un izdarīt n-tos darbus reizē, tas ar to ātrgaitas iekšējo dzinuli) nāk atpakaļ. un tas priecē. veģetēšanas un straumei līdzi plūstošo posmu tad es atstāšu tam 2009., un, klausot kalendāram, došos pretī darbīgakam 2010.
mans jaunais gads sāksies kaut kad vēlāk, varbūt, kad būšu atpakaļ Latvijā, vai arī kad beidzot beigšu nu jau ieilgušo "atvaļinājuma / veģetēšanas" posmu, kas nu jau ir ielidzis četru mēnešu garumā (et ça ne va pas tarder)
bet ja sekot bara sindromam un mēģināt novilkt kaut kādu strīpu tieši šeit un tagad, tad lietu. vietu, notikumu un pasākumu ir bijis daudz... ja ir kas aizķēries, ar domu, ka būtu vērtīgi to te tā sev ar melnu uz balta (vai arī zaļa) atgādināt, tad viens būtu sevis pazaudēšana/atrašana n-tajās pakāpēs un daudzkārtīgi. tā sajūta, kad vecās labās mājas vairs nav īsti mājas un arī jaunās mājas nav tā īsti mājas un turklāt nav zināms uz cik ilgu laiku tās jaunās... piņķerīgi, bet ja tā īsi, tad Latvijā vairs galīgi nejūtos kā pie sevis, jo pārāk ilgs laiks ir pavadīts te, kur lai nu kā bet joprojām man ir nelielā "alien" sajūta, un tad tu jūties tāds pamests gaisā un nezini, kur krist. tas tad nu arī būtu viens no uzdevumiem šim divi tūkstoši desmitajam.
vēl... vēl jāuzraksta DD, jānobeidz pēdējie kursi un jāsaņem rokās tas zaļais diploms, bet arī šim pasākumam, man vajadzēs motivēties krietni vairāk kā kādreiz. nu jau kādu laiku ir tā sajūta, ka liela daļa no tām gudrībām, kas mums izglītības iestādēs tiek mācītas, nav nemaz ar tik gudras un tad iestājas la flemme totale kaut ko nopietni darīt lietas labā, īpši tad, kad tā saucamās gudrības nu galīgi neinteresē. un tādēļ vēl jo vairāk uz pavasara pusi būs krietni jāizvētē visi varinati, pirms izlemt, ko tad darīt pēc tam. pagaidām ir viens variants, bet vēl jau būtu jātiek uzņemtai, kas varētu arī nebūt tik viegli, bet nu jā, kad gan esmu baidījusies no izaicinājumiem...
un vēl, šorīt bija tā foršā sajūta, ka tas trakais skuķis, kas manī mājoja pirms pāris gadiem (tas, kurš gribēja un galvenais varēja paspēt un izdarīt n-tos darbus reizē, tas ar to ātrgaitas iekšējo dzinuli) nāk atpakaļ. un tas priecē. veģetēšanas un straumei līdzi plūstošo posmu tad es atstāšu tam 2009., un, klausot kalendāram, došos pretī darbīgakam 2010.