ar 5 dienu atkāpi jeb teksts, kuram bija jābūt pirms iepriekšējā
sēžu stacijā un gaidu savu vilcienu. paziņots retard de 30 minutes environ. redzēs, cik būs beigās. koferis un somas pārkrautas pāri malām - 8 mēneši mans dzīves tajos. bet nu jā, vai tad to dzīvi var tā somās salikt? nevar jau. iekrāmē mantas, noglabā atmiņas, bet dzīve jau iet uz priekšu. skrien! manējā šobrīd vispār kūleņus mētā: palieku - braucu mājās - nē, tomēr palieku - un tad visbeidzot palieku, bet uz 6 dienām iegriežos mājās, pardon, Latvijā. The home is where the heart is un manējā ir šeit, šajā valstī, šajā dzīvē - ar kurasāniem bulanžērjās un bagetēm kā vienīgo īsteno maizi, alpiem un pēcpisdienas snaudām piekoju parkā, pusdienām zālienā pie bibliotēkas vai IMUS, sniegiem kalnu galotnēs, ziedošiem lavandas laukiem, trakajiem viļņiem vidusjūrā, kas gāž no kājām, smiekliem, smaidiem un cilvēkiem. tiem pēdējiem jau īpaši, be tos jau koferī neiekrāmēši un līdzi nepaņemsi. tā ir tā cruel erasmus pieredze, ja izdodas atrast un satikt "savējos" (les etranges aka strangers aka aliens/ inner joke). pēdējās dienās bijis daudz asaru - manējo un citu. ir lietas kas mainās, cilvēki mainās, es mainos. famīlija vēl nezin, neredz, nav pamanījuši; es jau pati vien nesen to sāku aptvert. noformulēt vēl nemāku.
un nu re retards izaudzis līdz 40 min, bet rādās, ka vairāk šoreiz neaugs. tad nu es iešu un kāpšu tai vilcienā, lai pēc pusotras dienas piezemētos Latvijā.
un nu re retards izaudzis līdz 40 min, bet rādās, ka vairāk šoreiz neaugs. tad nu es iešu un kāpšu tai vilcienā, lai pēc pusotras dienas piezemētos Latvijā.