hel'

aizstāvēts un vērtējums iegūts. apmierināta un vienisprātis ar komisiju. tagad jāsāk domāt par bakalauru. oficiālais atgādinājums gan nāks pēc nedēļām divām, bet gribās pārdomāt un apdomāt laicīgi. tik vien jāpatur prātā, ka nākamās nedēļas eksāmeni un nododamie darbi tomēr būtu aktuālāki.
un valmiera šodien šķiet atkal manējā; ir skolasbiedri un pasniedzēji, kas pazīst, darbi, kas uzrodas - notiek darbība. rādās, ka vismaz atpakaļadaptācija šajā vidē varētu būt salīdzinoši viegla un nesāpīga. vismaz kāds prieciņš.

manas spējas pirms izlidošanas pašai no sevis noslēpt pasi ir nepārspējamas.

Viens zvans un viss mainās. šito laikam vajadzētu saprast kā likteņa zīmi, ka pietiek mētāties apkārt. gads tomer tāds apaļs un skaists skaitlis.
nākamnedēļ būs par vienu domu vairāk, ko domāt.

kad tu pamosties no rīta laimīga, ka 12. maijs ir garām, beidzies un pabeigts, atliek vien atvērt e-pastu, lai uzzinātu, ka nekā! grāpis putras ir dabūjis auzu devu.

paslēpes un virtuves grīda. varētu domāt man šobrīd tāpat nebūtu ko darīt.

Bija tik daudz ko teikt, rakstīt un stāstīt, bet kad piesēžas pie datora tad visi vārdi pazūd. Paliek tikai emocijas un sajūtas un to pēdējo deviņu dienu laikā ir sakrājies daudz jo daudz. Tagad tik nedaudz jānogaida, lai šī pieredze sagremojas un nosēžas un tad to varēs redzēt un lasīt. Bet tikmēr es smaidīšu par Maltu un visām tās jēdzībām un nejēdzībām, cilvēkiem, balkoniņiem, autobusiem un to šoferiem, Vidusjūru un saulrietiem, māsassalu Gozo, baznīcām, ieliņām, braukšanas (ne)manierēm un visu visu pārējo. Un, protams, krustdēliņš Niks. Atmiņas, kurās smelties enerģiju līdz 12. maija pēcpusdienai.

Ženēvā pirms ielidošanas ir bijis lietus, un tagad aiz vilciena loga ainavu rotā tikko samanāma varavīksne. Aša acs iemešana gmailā norāda uz 20 ienākušām vēstulēm, tām talkā nāk 26, kurām pagājušonedēļ tikai tika uzmesta acs, un vēl ir 9 viņu biedri boxā un 7 vēstules un 15 ziņas citās elektroniskās vidēs. Lēnā atgriešanās vāveres ritenī, no kura bija izdevies tik veiksmīgi izmukt un kurš tagad rauj iekšā, lai atsāktu savu trako griešanos 24/7. Nu tad lecam iekšā un laižam! Vismaz pagaidām.

frīku idejas uzcepas ātri. trakās meitenes, teiktu mana omīte, bet nu viņai par to vismaz pagaidām nekas nav jāzin.

un tikko saņēmu sms par to, ka lidojums uz kuru maija beigās esmu iegādājusies biļeti atcelts. jauki, tagad šie varēs laimīgi man meklēt citu opciju jo viņu šībrīža piedāvājums mani galīgi neapmierina.

un neskatoties uz +20 aiz loga kojās uzstājīgi turpina kurināt. atvērts logs aplīdz atvēsināt istabu tikai naktī.

esmu atpakaļ. atkal. lidināšanās sāk apnikt, bet tādu nu šo gadu pati sev esmu izvēlējusies un būtu grēks sūdzēties. un es jau arī nesūdzos. tikai uzskatāmi prātuļoju.

kamēr biju prom kokiem izplaukušas lapas, visdažādākajos zaļajos toņos; un nu jau jūtama ir nevis pavasara atnākšana, bet gan vasaras tuvošanās. strauji, strauji. bet nepacietīga būdama došos to ķert jau nedēļas nogalē. taču vispirms jātiek galā ar darbiem. istabas durvis no vienas vietas nolīmētas ar to-do lapiņām un man ir tieši trīs ar pus dienas, lai visu izdarītu lai nebūtu jāstiepj līdzi dators un jābojā brīvdienas sev un citiem (un es visu izdarīšu un dators līdzi neceļos pilnīgi noteikti pat ja tādēļ šonedēļ nāktos atgriezties pie pagājušā gada pirms gp nodošanas nedēļas ritma).

mājās esot kārtējo reizi pārliecinājos cik pasaule maza - izrādās abas lēdijas marokā bijušas ne tikai vnk vienā laikā, bet gan viena pasākuma sakarā un kopā.
un vēl pārliecinājos cik ļoti ne-gatava esmu tur atgriezties. kur gandrīz visi staigā sabozušies un burkšķoši, kur lielais bubulis krīze ir par vainu un attaisnojumu visam, kur vienkāršs paldies ir ārpus normas, algu un budžetu samazinājumi visos galos, neapmierinātība un mūžīgā citu vainošana, čīkstēšana un īdēšana. tagad es šīs domas sabāzīšu kastē, aiztaisīšu vāku un iebāzīšu to dziļi skapī. ciet un aizmirsts līdz septembrim, kad būs jāsaskaras ar realitāti, ka visas iespējas pagarināt savu séjour šeit būs izsmeltas. nu vismaz uz doto brīdi.
bet tikmēr esmu francijas pavasarī - pirmajā, bet noteikti ne pēdējā.

autobusu šoferi ceļā uz Valmieru joprojām ir burkšķoši. īsti bez iemesla, ja nu vienīgi tādēļ, lai savu pagalam nejēdzīgo un nekādu garastāvokli pielipinātu apkārtējiem; ar daļu tas arī izdevās, tomēr mani vairāk priecē tie cilvēki, kas par spīti burkšķēšanai turpina smaidīt un izkāpjot novēl viņam labu dienu.
un pirmo reizi autobusā man tika piedāvāta avīze (nu gluži jau kā lidmašīnās). nez tas šodien bija tāds ārkārtas izņēmums vai arī viņi tagad tā būs pasākuši darīt?

manējie tagad ticēs ne tikai Ziemassvētku brīnumiem, bet arī Lieldienu zaķim. esmu šeit, bet ļoti izteikti jūtos kā ciemiņš.

un Milāna ir jocīga padarīšana - izgāju cauri visām kontrolēm un iesēdos lidmašīnā ne reizi un nevienam neparādot pasi; biļeti, to gan jā, vajadzēja rādīt, bet dokumenti nevienu neinteresēja. diezgan nenopietni manuprāt.

piecelties 7os, lai aizietu uz lekciju. un pēc 50 minūšu ilgas gaidīšanas augstskolā kopā ar pārējiem uzzināt, ka pasniedzēja tomēr lekciju ir atcēlusi. nu neko, franciski! bet rezultātā brīva diena, ar kuru pirmajā brīdī neviens nezin ko iesākt. manējā tādejādi tiek pavadīta gulšņājot parka zālē, klausoties putnu čivināšanu un ēdot zemenes, daudz, daudz zemeņu.

un ittin nemaz negribās nekur braukt. pirmās un otrās mājas ir samainījušās vietām.

salsa, salsa, salsa.
deja un es varbūt tomēr nav nemaz tik nesavienojamas būtnes.

sajutos kā tāda sivēnaste.
tagad laiks pārdomām un tad gan jau varēšu paskaidrot arī sīkāk. vispirms jau sev pašai.

pateicu savējiem par vasaru. pieaugušie nopūtās un tik novilka, ka bija jau domājuši, ka tā vien būs. māsa gan apvainojās un paziņoja, ka nerunās ar mani līdz pat rudenim.

un vēl, es nezinu, kur esmu iebāzuis savu pasi. piecas dienas, lai atrastu.

pirms nedēļas biju Parīzē un būšu tur atkal pēc astoņām. tā teikt 2 days in Paris ir par maz, varbūt 2 summers būs labāk. mani joprojām ļoti interesē, kas būs tās meitenes, kas sastādīs man kompāniju šo mēnešu laikā, bet līdz galīgajai atbildei jāpagaida vēl 3 - 4 nedēļas. lai jau monsieur padomā. bet es tikmēr baudīšu pavasari - gan šeit, gan mājās, gan pie vidusjūras.

ar atkāpi par pavasara baudīšanu - vakar beidzot kāpām iekarot croix du Nivolet. līdz apmēram 1200m bija pavasaris, bet augstāk lielākos vai mazākos apveidos vēl joprojām bija saglabājusies ziema, tāpēc pēdējos 350m pavadījām brienot pa sniegu, kurā ik pa brīdim iegrimām līdz pat ceļiem un vēl tālāk, pikojoties un virzienā uz leju vnk slīdot uz dibena, kā bērnu dienās. lai slidināšanās nebūtu jāpārtrauc mums sastādīja kompāniju pavasarīgs lietus, pateicoties kam slidinājāmies un dažš labs gandrīz ripoja lejā pa kalnu nogāzēm. rezultātā bikses visiem bija dubļu brūnā krāsā un tomēr smaids sejā, jo svarīgākais ka aktivitātes veiktas lieliskā draugu kompānijā.

pirms pāris dienām, man šķita, ka nu jau pietiek, visbeidzot pietiek man Francijas, bet šodien es jau atkal attopos in love avec elle. dzīve te jau sen kļuvusi par ikdienu. lemonde.fr tiek pārlasīts biežāk par diena.lv, pazīstamas pārdevējas veikalos un sava bulanžērija. un mana ideālā master programmas pavisam "nejaušā" atrašana ir diezgan nopietni iemetusi āķi ar atgriešanos pēc gadiem trim. protams vēl tikšana tajā grande ecole iestādījumā nebūs tik viegla, kā iestāšanās uzniversitātē, bet ne jau nu pirmā atlase, kura jāiztur.

un vēl ļoti, ļoti gribās jūru. un ne jau tirkīza caurspīdīgo, bet traki bangojošu ar milzu viļņiem un vēju. bet tā vietā es šajā nedēļas nogalē braukšu uz Parīzi. ceru ka Monmartra jau atkal nostrādās kā le remede-miracle, citādi varu arī neizturēt savu blondo kompāniju divu dienu garumā un tikšanos ar lielisko priekšnieka kungu desertā. bet nē, man būs Monmartra, Amēlijas kafejnīca un daudz bilžu manam GP un varbūt arī kāda sev. man būs 2 days in Paris.

un tagad es mierīgi aizvēršu savu cibiņu un pievērsīšos ENAT darbības izpētei un dokumentu analīzei. un tad iešu mēģināt pieteikties THL semestra noslēguma konferencei-mācību braucienam uz Cote d'Azur. un vakarā pēc lekcijām būs šeit vēl aizķērušās 1. semestra studentes atvadu ballīte un salsa. punkts šim brīdim.

Šodienas mazie prieki ir tādi, ka pirmdiena, kopā ar negācijām ir aizgājusi, pagājusi un beigusies. Un jā, arī klaidonis i-nets šodien ik pa laikam uzrodas uz kādām 20 – 30 min; tomēr labāk par neko.
Arī gāpis gliemeža gaitā, bet tomēr virzās uz priekšu. Lielākais traucēklis tapšanas procesā gan esmu es pati, kas nespēj nokoncentrēties uz vienu nodaļu, bet gan grib rakstīt vismaz trīs vienlaicīgi un domāt par vēl trim tai pat laikā. Tā nu man arī vienlaicīgi top i politikas plānošanas dokumentu pārskats, i mērķgrupu raksturojums, i pieejamības simbolu sadaļa, kā arī visam pa vidu vēl ik palaikam piemetu kādu viedokli pie definīcijas izpratnes un ievada. Bet galvenais, ka top, un laikā arī jāpabeidz, lai Maltā vismaz par to nav jādomā. Pietiks man ar lekciju pierakstiem un citiem dokumentiem, ko ņemt līdzi, jo kā izrādās nākamajā dienā pēc atgriešanās 08:00 ir mans pirmais eksāmens. Heh, būs ko LGW naktī darīt.
Slidotava pirms pāris dienām uzstādījusi uz jumta k-kādu spīdēkli, kas tagad vakaros griežas ap savu asi un ik pēc 2min manā logā iespīdina gaismas staru, un spīdina tā, ka arī caur žalūzijām gaisma tiek cauri. Nu ko lieks ķeksītis uzmanības novēršanai. Un visam plusā šovakar tur kaut kāda giga-mega diskotēka nez kam par godu, un sajūta tāda , ka The Maltings klubs pārvācies no Birmingham pie manis. Katrā ziņā grīda vibrē, kāds nelabā balsī auro jē-jē-jējē-jēēēē ō-ō-ōō-ōōō un to, kādu mūziku šovakar klausīties, neizvēlos es.

pieņemts kalendārais grafiks 2009/2010 a.g. rādās, ka mans izlaidums būs 18.06. tā jocīgi par to tagad iedomāties.

sapratu, ka ir pagājusi tikai nedēļa, kopš atsākušās lekcijas, tomēr šķiet, ka pagājis jau krietni ilgāks laiks. bet nu kurš to laiku vairs skaita.

lielāko neapmierinājumu šajā laikā izraisa internets, kura nav. local connection un punkts. padusmojos pāris dienas, bet neko - iemācījos staipīt datoru uz skolu un vakaros ķert netu uz kāpnēm nultajā stāvā. un patiesībā neta neesamība laiku pa laikam ir pat lietderīga, nav gan iespējas ložņāt pa aviokompāniju mājaslapām, meklējot, kur nu vēl varētu kādā brīvākā brīdī aizlaisties, skypoties līdz vēlai naktij un rakstīt māsai referātus, toties paliek laiks grāmatām, mediatēkas filmām un mācībām. jā, ar tām šeit arī kā vienmēr jokaini, bet patīkami (lai gan arī man nesaprotamu procesu rezultātā) ka aiz loga valdošais un plaukstošais pavasaris motivē. tā nu priecīgi apgūstu ne tikai civilizāciju u.c. foršos priekšmetus, bet arī diezgan murgaino diagnostic financier un tapinu GP. par pēdējo šķiet lielākais prieks, jo tādā gaitā turpinot maijs nebūs ne klāt kad būs gatavs un šogad iztikšu bez negulētām naktīm pāris dienas pirms nodošanas.

pāris pasniedzēji, jau paspējuši pārmest, ka man lekcijās vajagot iet sēdēt pirmajās rindās pie citiem erasmus, jo citādi es par daudz iejūkot francūžu rindās un viņiem grūti atšķirt. vienam vajadzēja rādīt pasi, lai pierādītu, ka neesmu vietējā. un ir vēl viens, ar kuru strīdēšos visa kursa garumā, jo Latvija un Lietuva nav viena valsts, jo tas, ka pie mums nav kalnu, vēl nenozīmē, ka nav tūrisma resursu un arī tādēļ, ka tas, ka neesmu francūziete nenozīmē, ka man nav un nedrīkst būt viedoklis.

esot šeit arī pavisam viegli izkristalizējas tā(s) joma(s) tūrismā, kurā(s) vēlos strādāt. vieglāk un skaidrāk kā esot Latvijā. ir tomēr vērtīgi paskatīties uz visu no malas. bet tikmēr man vēl ir trīs mēneši, trīs lielisko mēneši (bet varbūt 6, jo paprika jau esot ieplānojis tos trīs pēc tam, vienīgi man neko nav teicis, bet tas jau pieder pie lietas).

esmu atpakaļ. nogurusi un eju gulēt zem vecmāmiņas rūtainā pleda.