hel'

esmu atpakaļ. atkal. lidināšanās sāk apnikt, bet tādu nu šo gadu pati sev esmu izvēlējusies un būtu grēks sūdzēties. un es jau arī nesūdzos. tikai uzskatāmi prātuļoju.

kamēr biju prom kokiem izplaukušas lapas, visdažādākajos zaļajos toņos; un nu jau jūtama ir nevis pavasara atnākšana, bet gan vasaras tuvošanās. strauji, strauji. bet nepacietīga būdama došos to ķert jau nedēļas nogalē. taču vispirms jātiek galā ar darbiem. istabas durvis no vienas vietas nolīmētas ar to-do lapiņām un man ir tieši trīs ar pus dienas, lai visu izdarītu lai nebūtu jāstiepj līdzi dators un jābojā brīvdienas sev un citiem (un es visu izdarīšu un dators līdzi neceļos pilnīgi noteikti pat ja tādēļ šonedēļ nāktos atgriezties pie pagājušā gada pirms gp nodošanas nedēļas ritma).

mājās esot kārtējo reizi pārliecinājos cik pasaule maza - izrādās abas lēdijas marokā bijušas ne tikai vnk vienā laikā, bet gan viena pasākuma sakarā un kopā.
un vēl pārliecinājos cik ļoti ne-gatava esmu tur atgriezties. kur gandrīz visi staigā sabozušies un burkšķoši, kur lielais bubulis krīze ir par vainu un attaisnojumu visam, kur vienkāršs paldies ir ārpus normas, algu un budžetu samazinājumi visos galos, neapmierinātība un mūžīgā citu vainošana, čīkstēšana un īdēšana. tagad es šīs domas sabāzīšu kastē, aiztaisīšu vāku un iebāzīšu to dziļi skapī. ciet un aizmirsts līdz septembrim, kad būs jāsaskaras ar realitāti, ka visas iespējas pagarināt savu séjour šeit būs izsmeltas. nu vismaz uz doto brīdi.
bet tikmēr esmu francijas pavasarī - pirmajā, bet noteikti ne pēdējā.