Galvā dunēja kaut kādas atskaņas no Annas Auziņas konceptuālā dzejoļa par gultām, un es sapratu, man laikam nekad dzīvē nevienā dzīvesvietā nav bijusi laba un ērta gulta. To, protams, var saprast tikai pēc viesošanās ciemos vai viesnīcās, kur gultās iegrimstu un burtiski atslēdzos. Šobrīd es jau gadu guļu uz ikea dīvāna, kas nemaz nav paredzēts gulēšanai. Kad to iegādājos, es prātoju par to, ka tas ir tik ciets, ka jāpērk kaut kāds dormeo virsmatracis, bet tad es sapratu, ka man nav vietas, kur to virsmatraci glabāt, un drīz vien pie gultas pieradu. Askētisms un stoicisms.

Arī ar spilveniem man kopumā nav veicies.