|
|
|
Jūnijs 26., 2009
23:53 - Scenārijs
Jau kopš sāku domāt par savu nākotni, esmu šaubījusies un nespējusi izšķirties starp trim dzīvēm, kādas es vēlētos.
Pirmajā es gribētu darīt kaut ko noderīgu, kaut ko "labu", glābt pasauli, kas nemaz nav iespējams. Bet tomēr "iepilināt pilienu jūrā" - braukt uz Āfriku brīvprātīgi palīdzēt badacietējiem, bāreņiem, slimniekiem, karu upuriem, bēgļiem. Vienmēr esmu apbrīnojusi tos pašaizliedzīgos cilvēkus, kas tam velta visu dzīvi. Es glābtu krastā izskalotus vaļus, protestētu pret kažokzvēru audzēšanu, koku izciršanu Amazones džungļos, laboratorijas dzīvnieku izmantošanu, strādātu ar invalīdiem un trūkumcietējiem tepat Latvijā, bet man ir bail. Es nemaz neesmu tik drosmīga, stipra un pašaizliedzīga, cik vēlētos būt. Es gribu arī kaut ko sev. Ne jau katram lemts piedzimt par Māti Terēzu. Diemžēl.
Otrajā dzīvē es gribētu ar savu mīļoto apceļot pasauli - ar divriteņiem, ar stopiem, ar teltīm mugurā un īrētu treileri, kad mums uzrastos bērni. Būt "drusku hipijam" - izaudzēt garus matus, valkāt košas drēbes un pašdarinātas rotaslietas, ar draugiem, malkojot vīnu no stikla glāzēm vai alu no bundžiņām, apspriest mākslu, dažreiz rakstīt, dažreiz gleznot, gadu padzīvot Grieķijā, un pēc tam gadu Vīnē, un tad atkal, kur acis rāda. Sajust tādu brīvību un mīlestību, kāda ir tikai filmās un grāmatās. Mīlēties naktī zem klajas debess un tad drusku uzsmēķēt. Bet arī tam man nav drosmes. Un vispār man liekas, ka tā nemaz nenotiek.
Trešais variants ir tik neambiciozs un tipisks, ka man pat kauns rakstīt. Es gribi vīru, kurš mani mīlētu un kuru mīlētu es (bez visām tām krāpšanām un pusmūža krīzēm), trīs bērnus (zēnu un divas meitenes), darbu, kurš būtu pietiekami labi atalgots un mani negarlaikotu (vismaz ne pārāk), divstāvu māju (vēlams ar balkonu vai/un terasi) un pāris uzticamu draugu. Gribu ar fotoalbumiem, vecām bērnu rotaļlietām un drēbēm aizkrautus bēniņus; kamīnu; stenderi, ar garuma atzīmēm; ievārījumus pieliekamajā; divus kaķus un suni. Bet, ja nu dzīvē ir arī kas vairākt?
Tā nu es (tipiski sievietei) nemaz nezinu, ko īsti gribu. Būtu jauki, ja varētu paspēt izdzīvot visus trīs variantus, bet dzīve ir pārāk īsa un laika ir maz. Un Tad gribas jautāt, kā tai Prāta Vētras dziesmā: Ir tikai vienreiz dzīvot dots. Un, kā TU domā - vai viss ir izmantots?
Mūzika: Burlap to Chashmere - Digge Dime
|
Marts 29., 2009
09:01 - Kaķi
Man patīk mani kaķi. Kad es atbraucu no kojām viņi pa nedēļu ir tā sailgojušies, ka neatkāpjas no manis ne soli. Tas gan dažreiz mēdz kaitināt. Piemēram, tad, kad viena mana roka ir aizņemta ar viena un otra ar otra kaķa glaudīšanu. Un man nav trešās rokas, lai ieslēgtu TV vai palasītu grāmatu, bet es nedrīkstu izmantot kādu no esošajām rokām, jo tad mani ķeksē ar nagu, lai es turpinu glaudīšanu.
Un naktī viņi neatlaidīgi mēģina mani 'nogulēt'. Viens apguļas uz vēdera, otrs - uz kājām. Kādu laiku es cenšos pārāk negrozīties, lai viņus netraucētu. Kad es griežos, tad viņi parasti noveļas, bet tas netraucē viņus neatlaidīgi rāpties atpakaļ vairākas reizes naktī. Pat tad, kad es guļu uz sāna, viņi pamanās virtuozi iekārtoties - viens kā gara desa pārguļas pāri manām kājām, bet otrs gorīgi iekārtojas uz mana sāna, un, lai nenokristu, dažreiz notur līdzsvaru ar nagiem.
Mūzika: The Coral - Don't Think You're The First
|
Marts 14., 2009
17:56 - Sajūtas
Man nepatīk tā sajūta, kas rodas, kad es saprotu, ka es saviem draugiem-puišiem-čomiem sāku patikt tā drusku savādāk. Nu, kā meitene. No sākuma jau var izlikties, ka neko nemanu, lai gan meitenes jau vispār to diezgan ātri pamana. Bet negribas zaudēt jauko draudzību. Un tad, kad draugi vēl sāk izrādīt, ko jūt, tad ir vispār čau...Es nemāku tā normāli pateikt, ka nejūtu to pašu. Vienmēr viss sabojājas.
Un vēl man ir tāda kā apsēstība ar čali, kurš diez vai nojauš kaut ko par manu eksistenci, lai gan man jau liekas, ka mēs esam "dvēseles radinieki" vai kaut kā uz to pusi, jo mums patīk vienas un tās pašas lietas, uzskati lielākoties arī sakrīt. Man liekas, ka tas kaut ko izsaka. Man liekas, ka mēs lieliski saderētu kopā. Man liekas, ka es čakarēju savu dzīvi.
Kāpēc tajā mīlestībā visam jābūt kā matemātikas uzdevumā? I. patīk M., kuram patīk A., kurai patīk O., kurš ir iemīlējies L., kura taisās precēties ar S. Aprēķināt varbūtību, ka kāds no viņiem būs laimīgs.
Kāpēc man nekad nepatīk neviens, kuram simpatizēju es un otrādi? Kāpēc šīs sajūtas nekad nekrustojas?
Mūzika: Emiliana Torrini - Jungle Drum
|
11:53 - Mīlestības vienīgais/lielākais noslēpums
Blānša Vitmena Marijai Kirī teica, ka visa mīlestības būtība ir teikums: es tevi nekad neatstāšu.
Un tas ir viss. Tā arī ir mīlestība.
Mūzika: Michael Bubble - Home
|
10:48 - Look at me
Ja man vajadzētu balsot par stulbāko un bezgaumīgāko dziesmas klipu, es noteikti vēlētos piešķirt kādu godalgu ATC - I'm in Heaven when You kiss Me, kaut gan līderos noteikti izvirzītos tas pediņš Rusko Star ar Attention Whore.
Mūzika: Mia - Paper Planes
|
Marts 13., 2009
19:53 - Pēdējā laikā
Pēdējā laikā man nav bijis pietiekami daudz brīva laika, lai izgulētos, kur nu vēl, lai palasītu vai kaut ko uzrakstītu.
Pats svarīgākais no šajā laikā notikušā ir tas, ka manai māsīcai ir piedzimis puisītis. Piedzima viņš 28. februārī un es nopriecājos, ka nav garais gads un 29. februāris. Tad gan viņam dzīvē būtu problēmas ar dzimšanas dienas svinēšanu. Tagad tikai jāgaida otras māsīcas meitenīte aprīļa vidū un trešās māsīcas puisītis maija sākumā. Tad būs pilnds komplekts. Un vēl pirms 20 gadus sasniegšanas es būšu tante pieciem cilvēkbērniem.
Vispār šogad esmu atpūtusies tikai divas reizes. Vienreiz noziedoju vakaru pirms ieskaites un aizgāju uz jauno klubu, kas atvēries netālu no manām kojām, un tikai tāpēc, lai mani mēģinātu piekaut kaut kāda 'apnarkojusies vecene' (atkal draudzenes teksts), jo "es esot viņu pagrūdusi". Tā nebija. Un līdz pat brīdim, kad mani parāva aiz matiem, es neko nenojautu. Par laimi iejaucās kāds puisis un mani izglāba, un vēl pēc tam ar mani nodejoja pāris dejas. Laikam, jau es tomēr protu savaldzināt puišus "ar vienu rokas mājienu". (Man tomēr vajadzēja pašaizsargāties.)
Otrajā šī gada atpūtas reizē man veicās daudz labāk. Atļāvos pati sev pasniegt nelielu dāvanu un iegādāties biļetes uz izrādēm "Alu cilvēks" un "Alu sieviete", kuras jau sen biju gribējusi apmeklēt. Nenožēloju nevienu mirkli patērētā laika un nevienu mirkli iztērētās naudas. Un tas nav tikai tāpēc, ka redzēju Einaru Repši, kurš bija ieradies ar savu dāmu.
Mainīju savas domas par aktieri Ainaru Ančevski, kurš man agrāk nepatika un pārliecinājos, ka Santa Didžus man nepatīk vēl joprojām.
Bet izrāde "Alu cilvēks" ir lieliskākā, ko esmu redzējusi. Sen nebiju tā smējusies. Un, lai cik primitīva tās patiesība par sieviešu un vīriešu pasaules uztveres atšķirībām būtu, tās ir un paliek patiesība. "Alu sieviete" gan man nedaudz lika vilties, varbūt tās iepriekš minētās aktrises dēļ vai vienkārši tāpēc, ka "Alu cilvēku" ir grūti pārspēt.
Tā kā es savam optimistiskajam kursabiedram esmu apsolījusies vairāk smaidīt un koncentrēties uz pozitīvo, es cenšos piefiksēt nevis tās lietas, kas mani kaitina, bet tās, kas rada pozitīvas sajūtas. (Dažreiz koncentrēties uz pozitīvo nemaz nav tik viegli.)
Tātad šonedēļ man patika, ka:
1) puisis man klubā izmaksāja šampanieti un pat nemēģināja pēc tam uzmākties
2) es vienai pensionārei nopirku baltmaizi, jo viņai nebija naudas (nu un tad, ka es pati pēc tam arī jutos egoistiski laba)
3) es nepaslinkoju un aizgāju paskatīties, kā manas fakultātes meiteņu volejbola uzvar divas spēles
4) KĀ Sūzana No "Bīstamajā mājsaimniecēm" aizgāja pakaļ savam zīmējumam
5) fizikas kolokvijā es dabūju daudz labāku vērtējumu nekā biju gaidījusi es un mana istabiņas biedrene, kura atšķirībā no manis gatavojās (tas nekas, ka es špikoju, jo visi tā darīja un tā galu galā ir fizika)
6) es atklāju nenormāli garšīgu biezpiena sieriņu, ko mēs ar draudzenēm nodēvējām par "trakās vāveres sieriņu" un tagad pērkam katru dienu
7) es atradu vienu no saviem mīļākajiem auskariem, par kuru jau gandrīz pusgadu domāju, ka tas ir pazudis
8) strādājot fizikas laboratorijas darbu ar strāvu, es nedabūju pa pirkstiem, kā tas gadījās vidusskolā
9) beidzot sāk parādīties saule
BET MAN NEPATĪK, KA SAPLĪSA MANS MĪĻOTAIS ROZĀ TELEFONS, KURŠ MAN KALPOJA JAU TRĪS GADUS UN KURAM ES TIEŠĀM BIJU PIEĶĒRUSIES.
Mūzika: Air Supply - All out of love
|
Decembris 27., 2008
17:22 - Man šodien patīk
Tikko izlasīju Dž. Ērvinga grāmatu "Lūgšana par Ouenu Mīniju" un sapratu, ka man ļoti patīk šis rakstnieks. Nu, man patīk, kā viņš raksta.
Man patīk, ka paprasīju brālim, lai atnes man lielās, zaļās vīnogas un mandarīnus, bet viņš atnesa man tumšās vīnogas un apelsīnus, jo "mandarīni bija tādi nesmuki un zaļās vīnogas bija mazākas par tumšajām".
Man patīk, ka Dido klipā "White flag" tas čalis pašās beigās ieiet savā istabā,apsēžas uz gultas, un aizmugurē ir siena, visa nolīmēta ar viņas bildēm.
Man patīk Polliannas "priecāšanās spēle", lai gan pati nevaru to izturēt pat vienu dienu.
Vēl man patīk, ka man mājās ir pilni plaukti ar pašas pirktām grāmatām. Un tas nekas, ka manas kurpjumānes un somumānes draudzenes nesaprot, kāpēc es "tik daudz naudas tērēju tādām lietām, ja ir bibliotēkas". Bet man ir svarīgi, ka lietas, kas man patīk ir manas. Un nav runa tikai par grāmatām.
Atceros, kā es nekur izmisīgi nevarēju dabūt Atvudas grāmatu "Līgava laupītāja", kuru jau vairākas reizes biju lasījusi. Beigās mamma, kas tolaik strādāja arī skolas bibliotēkā, norakstīja man to grāmatu kā vecu un sabojātu. Zinu, ka tas nav godīgi, bet grāmata ir mana. Šodien atkal ieraudzīju to plauktā. Man patīk, ka tā grāmata tur stāv, un es viņu varu paņemt, kad gribu.
Šodien man patika arī, kā kaķis ālējās ar tualetes papīra rulli. Tas nekas, ka man pēc tam bija jāvāc mazas papīra drusciņas pa visu māju, jo tas tiešām izskatījās amizanti, kā viņš izmisīgi mēģināja to rulli piebeigt ar pakaļkājām.
Šodien man vispār daudz kas patīk. Pati sevi nepazīstu. ;)
Vienīgais, kas man šodien nepatīk (tas tā, lai dzīve neliekas pārāk salda) - tas, ka nevienā no sev pieejamajiem torrentiem es vēl joprojām nevaru atrast filmu Virgin Suicides, kuru gribu noskatīties jau vairāk kā gadu. Un filmā Twilight, ko tikko lejupielādēju ir izgriezta tā vieta, kur viņi "bučojās" Bellas gultā. Tā bija viena no manām mīlākajām vietām, tāpēc visa jēga filmai zudusi. Bet vēl man patika tā vieta, kur viņi abi bija pašā priedes galotnē (man liekas, ka tā bija priede), par laimi tā vieta nav izgriezta, lai gan viņi tur nemaz nebučojas ("nečūpstinās", kā teiktu mana koju istabiņas biedrene un nu jau laba draudzene). Ja man gadītos tikt tādā neaizmirstamā vietā, tad es gan nelaistu garām iespēju.
Mūzika: Dido - Don't believe in Love
|
Decembris 26., 2008
11:07 - Dāvanas
Šogad pārsteidzošā kārtā par manu pagaidām (jo visi vēl nav apsveikuši) mīļāko dāvanu ir kļuvusi dāvana no onkuļa, kurš parasti man pasniedz kaut ko, ko citi dāvinājuši viņam iepriekš. Pagājušajā gadā tā bija glezna, kurai aizmugurē vēl joprojām bija novēlējums viņam no labākā drauga. Esmu jau pieradusi neko ievērības cienīgu no onkuļa negaidīt, bet šogad viņš tiešām mani pārsteidza.
Viņš man uzdāvināja smaržas, kas ir īpaši jauki, jo man tieši visas smaržas nesen bija izbeigušās. Turklāt tās smržas kā par brīnumu arī smaržo labi. Tomēr pats jaukākais visā dāvanā ir smaržu pudelīte, kas izskatās kā no vecām kinofilmām. Tieši tādas pudelītes mēs ar draudzenēm vienmēr esam vēlējušās - mazs flakoniņš ar caurulīti, kuras galā ir tāds kā baloniņš, ar kuru šīs smaržas izsmidzināt. Brālis saka, ka tas atgādina klizmas aparātu. Var jau būt, bet toties tas 'klizmas aparāts' ir aptamborēts rozā.
Vispār izskatās šiki. Es vienmēr esmu vēlējusies smaržas kā no kinofilmām.
Mūzika: The Coral - Dreaming of You
|
Decembris 24., 2008
15:17 - Lieliskā statistika
Kāpēc man nav Ziemassvētku sajūtas? a) jo šie būs pirmie Ziemassvētki bez mammas un man jau ir apnicis jautājums: "Ziemassvētkos laikam
tāpat pasēdēsiet?"
b) jo manu tēti nomoka kuņģa čūla un viņš ir īpaši īgns, jo neko nevarēs ieēst, bet brālis domā
"patusēties" ar draugiem
c) jo man ir temperatūra un iesnas, un aizsmacis kakls
d) jo es pat nevaru saņemties un izrotāt to plastmasas egli, kas mammai likās tik "ekonomiska un
ērta"
e) jo mans bankas konts ir tukšs pēc dāvanu pirkšanas draugiem un draudzenes puisim, kuru es pat
īsti nevaru ciest
f) jo kaķis šorīt pievēma manu gultu
g) jo pēc svētkiem es varēšu atkal ķerties klāt parādu kaudzei, lai paliktu budžetā, un man ir tiešām
maz laika
h) jo pēc aptuveni 45 min ieradīsies mana krustmāte ar pasaulē garšīgākajām kotletēm un viņas
pirmais (lasi - ikgadējais) jautājums būs: "Kur tad tavs draugs noslēpies?" Lai gan viņa lieliski
zina, ka man nav drauga. "Laikam jau kādā kupenā iekritis." Es varēšu nedaudz ciniski atbildēt,
pasmieties un izlikties, ka man jau vienalga.
Es gribu, lai man ir 6 gadi. Es gribu ticēt, ka Salavecis, lai gan dzīvo Krievijā, vai Santaklauss, lai gan dzīvo tālu ziemeļos, zina, kur man nest dāvanas. Es gribu mācīties no galvas dzejoli, lai dabūtu dāvanu. Es gribu iet uz mežu pēc eglītes, kurā šķībi iekārt bumbuļus pašos zemākajos zaros. Es gribu uzcelt sniegavīru. Es gribu, lai man ir 6 gadi. Es gribu, lai man ir 6 gadi. Es negribu būt pieaugusi, jo tad vairs nav nekāda prieka.
Ā, un par to statistiku: 3 no manām 5 māsīcām ir stāvoklī. Tas ir jauki, jo man patīk visi mazie bērniņi, pirms viņi iemācās tā kārtīgi runāt. Tad man vairs patīk tikai daži mazie bērniņi. Vienkārši es jūtos mazliet par jaunu, lai būtu tante nu jau 5 cilvēkbērniem.
Priecīgus svētkus! Bet es vienkārši turpināšu justies kā Skrūdža un Grinča krustojums.
Mūzika: Jimmy Durante - I'll be seing you
|
Novembris 18., 2008
08:58 - Kā es palaidu garām pirmo sniegu?
Šorīt gandrīz visās dienasgrāmatās var izlasīt sajūsminātus un ne tik sajūsminātus tekstiņus par par slapjo draņķi, kas vakar "kaut uz pāris mirkļiem visu zemi padarīja baltu". Kur pie velna biju es?
Mūzika: Alanis Morissette - Ironic
|
Novembris 16., 2008
22:50 - Nju, sveikinji labinji!
Īss situācijas atstāstījums: Pagājušajā trešdienā "kreklos" iepazinos ar kādu puisi, nopļāpājām un nodejojām visu vakaru. Tad sekoja apmainīšanās ar telefona numuriem, uzaicināšana draugos, neveikla sarakste un bla bla bla....
Draudzenes priecājās, ka nu beidzot man ir paveicies ar normālu čali. Hmm, it kā jau būtu baigi feini, ja vien es neievērotu, ka viņa īsziņas jau aiznākamajā dienā sāka mani nedaudz kaitināt un atbildēšanu es uzskatīju par lieku kredīta tērēšanu. (Pati apzinos, ka tas neskan romantiski.)Un bija kā tajā anekdotē: Pirmajā randiņā viņa viņam visu pastāstīja par sevi. Otrajā randiņā viņš viņai visu pastāstīja par sevi. Trešo reizi vairs nebija jēgas tikties.
Draudznes, protams, mani lamāja, ka es laižu garām čali bez jebkādiem acīmredzamiem trūkumiem. Viņas nemaz neklausījās manā argumentā, ka man viņš nemaz tā īsti nepatīk. Nu, nav tā ka nepatīk. Bet nav arī tā, ka patīk. Bet man gribētos gaidīt tās puiša īsziņas. Un to, ka beidzies kredīts, pamanīt tikai tad, kad nav naudas, lai atbildētu. Gribētos gribēt viņu satikt, nevis domāt kā izvairīties.
Ā! Un vēl viņš nemitīgi lietoja vārdu - nju - kas mani vienkārši tracina. Nju, kā iet? Nju, ko dari? Nju, nevar būt. (12 īsziņās 16X!!!) Domās es sāku viņu saukt par ņuņņu. Protams, ka es draudzenēm to neatklāju, lai viņas nedomātu, ka es esmu galīgi jukusi un atsakos tikties ar čali tikai tāpēc, ka viņš lieto vārdu nju. (Čaļiem nevajadzētu lietot "nju", ja ir tādas pašas nozīmes, bet daudz vienkāršākais un vīrišķīgākais "nu".) Un vēl tās demunitīva formas - rociņas, sapnīši, jautājumiņš. Goda vārds, viņš man sāka atgādināt Nedu Flandersu - sveikiņi labiņi!
Nākamajā ceturtdienā viņš mani aicināja uz tikšanos, bet es teicu, ka diemžēl braucu mājās. (Es arī grasījos braukt mājās, bet pēdējā brīdī mani plāni mainījās, taču es aizmirsu viņam to paziņot.)Protams, ka tieši viņam es uzskrēju virsū "kreklos" ar milzu smaidu sejā un slapju čolku no dejošanas. Pirmais, ko es tajā brīdī, kad viņš mani pamanīja, varēju izdomāt, bija 0,08 sekundes ātrumā apmesties par 180 grādiem, satvert draudzeni aiz rokas un ar ātrumu 150 km/h traukties cauri pūlim, lejā pa kāpnēm uz meiteņu tualeti, tupēt tur un izmisīgi brēkt, lai man atnes jaku. Un tas viss tikai tāpēc, ka es jutos vainīga un nespēju, kā mana draudzene ieteica - "uzspļaut visam un iet tālāk dejot". To es nsespēju aptuveni 7 min un tad, negribēdama, lai kaut kāds mazpazīstams čalis izbojā man vakaru, devos atpakaļ uz dejuzāli. Tā nu es domāju, ka mūsu vēl nesākušās romantiskās attiecības pēc manas riebīgās izdarības būs automātiski beigušās. Jā, ceri vien, ka viss būs tik vienkārši! Nākamajā dienā 'draugos' jau mani gaidīja vēstulīte: Nju, šodien arī iesi kaut kur atpūsties?
Sākumā es domāju, ka tas ir cinisks jautājums. Bet Nedu Flandersu tas tiešām vienkārši interesēja. Viņš bija tik smalkjūtīgs, ka spēja iztēloties mūsu incidentu par nenotikušu. Izmēģināju visādus mājienus, līdz beigās skaidri un gaiši pateicu, ka nekas mums nesanāks.
Un pati es vēl sūdzos, ka man nav drauga? Ok, es negribu kaut kādu baigo mačo, kas mani katru otro trešdienu nedaudz iekaustītu, izrādot savu vīrišķību un izteikti smukulīši ar rozā krekliņiem un želejainām matu šķipsnām mani arī nekad nav piesaistījuši. Ehh, laikam jau es pati nezinu, ko es gribu. Bet dažreiz ir tā...nu tāda sajūta. Vai nu ir, vai nav. Un, ja ir, tad tu gaidi īsziņas, tad vismaz pirmos mēnešus tev ir rozā briļļu efekts un nekas tai cilvēkā nekaitina un tu nemēģini no viņa izvairīties.
Es būtu varējusi vienkārši pieiet Nedam klāt un paskaidrot, ka plāni mainījušies un es nekur neaizbraucu. Tas būtu tikai loģiski. Bet, ja pirmā reakcija ir bēgšana, tas neliecina par patiesām jūtām, vai ne?
Mūzika: Will Smith - Bad Boys
|
Oktobris 27., 2008
16:05 - Atkal pesimisms no citu pozitīvisma
Mana māsīca ir nomainījusi jau nez kuro čali pāris mēnešu laikā, nespēju izsekot līdzi skaitam. Izmaiņas redzu tikai nejauši satiekot viņu uz ielas.
Otra māsīca ir apprecējusies un gaida pirmo bērniņu.
Viena draudzene nesen pārcēlās pie sava čaļa. Otra pārcēlās uz Ameriku un kārto dokumentus, lai arī viņas puisis varētu pārcelties pie viņas un viņi varētu apprecēties.
Manai bijušajai klasesbiedrenei no vidusskolas ir šovasar piedzimusi meita. Un tik tikko es ieraudzīju 'draugos', ka mana klasesbiedrene no pamatskolas ir nesen apprecējusies.
KAS NOTIEK LATVIJĀ? Pie velna, man ir tikai 19 gadu. Kāpēc man rodas sajūta, ka tūlīt, tūlīt man sāks pietrūkt laika...Sajūta, ka mana dzīve stāv uz vietas, jo nekas, pilnīgi nekas, nenotiek. Diena pēc dienas, visas līdzīgas iepriekšējai.
Labi, ok, es tagad negribu precēties (nu tieši tagad, nevis vispār), bērnam absolūti neesmu gatava, jo pati lielākoties vēl jūtos kā bērns, bet tas, ka man pat nav drauga, kad visi apkārt precās un ražo bērnus, liek justies tā neomulīgi.
Vispār man liekas, ka es dzīvoju svešu dzīvi. Jo nekas nav tā, kā vēlos ES. Kad es pabeigšu savas bakalaura studijas, man būs 25, tad maģistrs, tad doktorantūra (varbūt), tad darbs, darbs.Un kad man dzīvot? Tā pa īstam? Es nemāku, kā citi - vienkārši baudīt dzīvi jau tagad, neuztraucoties, par pienākumiem, parādiem, nokavētiem termiņiem. dažreiz es tiešām jūtos kā pensionāre jaunā ķermenī. Tad man gribas visu mest pie malas, uzspļaut visam, beigt censties, jo es vienkārši esmu nogurusi. Es vienkārši netieku citiem līdzi. Pilnīgi vai gribas teikt - "Kaut ātrāk pienāktu pensija un es varētu justies kā savā ādā!"
Mūzika: Pink - So What
|
Oktobris 25., 2008
19:52 - Universitātes nejaukie brīži
Dažreiz mani pārņem sajūta, ka es neesmu nonākusi īstajā vietā. Programma nepavisam nav tāda, kādu biju iedomājusies. Cilvēki kursā man ne pārāk patīk. (Bet tas ir pilnīgi normāli, jo man vispār cilvēki diez ko nepatīk.)Un man nav ne jausmas, kas es būšu "kad izaugšu liela".
Un tad es sēžu tēlotājģeometrijā, kur ir jāuzrasē seši uzdevumi, un nevaru atcerēties, kā īsti jādarbojas ar transportieri, kuru grozu savās rokās. Protams, ka es nesaukšu pasniedzēju, lai viņš man palīdz šajā jautājumā. Tas būtu nedaudz pazemojoši. Tāpēc es mēģinu tikt galā pati saviem spēkiem. Un tāpēc, brīdī, kad visi jau pošas projām, es paskatos uz savu lapu un redzu, ka tur iezīmēts tikai viens 60 grādu liels leņķis, turklāt to neiezīmēju es, bet Viesturs, mans izpalīdzīgais kursabiedrs. Ļoti ražīgas 45 minūtes.
Mērniecībā man jau trešo reizi nav sanācis pareizs rezultāts, kad es beidzot pasaucu lektoru un klusi viņam pajautāju, kas varētu būt par vainu. (Lektors ir vecs krabis, kuram mutē VISI zobi ir no zelta. Lai man nesaka, ka universitātē maksā zemas algas. Kad viņš pasmaida, man uz muguras uzmetas zosāda.)Tad lektors skaļi pa visu klasi nobauro - bet, sirsniņ, tev aritmētika klibo! Tikai tāpēc, ka es nokļūdījos par 0,1 grādu. Lieki piebilst, ka tajā brīdī es nemaz nejutso kā sirsniņa.
Es atnāku uz kojām, izbadējusies kā vilks, un atklāju, ka istabas biedrene ir apēdusi manu maizi.
Apguļos gultā, skatos griestos un domāju - kur es atrodos? vai tā tiešām ir mana dzīve?
Mūzika: Amy MacDonald - Mr. Rock And Roll
|
Oktobris 12., 2008
10:18 - Dzīvnieku patversme
Visvieglāk jau ir pateikt - "Es tur nevaru ieiet, jo tad man lūzt sirds, gribas visus paņemt uz mājām...tas ir smagi."
Protams, tas IR smagi, it sevišķi tad, kad tu ieej tajā būriem pilnajā telpā un visi sunīši skaļi rej un lec uz augšu, lai tu pamanītu tieši VIŅU. Viņi jau nezina, ka tu neesi šeit ieradies, lai vestu viņus uz laimīgajām mājām...
Pagājušo trešdienu beidzot bijām ar draudzeni aizbraukušas uz "Dzīvnieku draugu" brīvprātīgi pastrādāt. Izvedām pastaigāties 4 suņus, kas iespējams tā arī būtu nosēdējuši visu dienu būrī, jo darbinieku tur tiešām trūkst. Un ir sunīši, kas tā arī netiek izskrieties. Protams, bija sāpīgi skatīties, kā viņi rāvās atpakaļ, kad tuvojāmies patversmes durvīm pēc burvīgās pastaigas.
BET daudz milzīgāks bija gandarījums, kad Čombis un Demija dauzījās pa rudenīgajām lapām un mums ar Baibu nācās skriet viņiem līdzi gar dzelzceļu tik nebēdnīgi kā bērnībā, kad mazs suņa bērns laizīja man seju pāri plūstošā mīlestībā, kad man nācās līst caur zariem un brikšņiem, lai Krona varētu atrast kaut kādu vecu kaulu, ko apēst, kad mēs ar draudzeni gājām katra savā ceļa pusē un pīpējām, jo mūsu suņuki īpaši labi nesapratās... TAS IR TO VĒRTS.
Pat, ja suņuki brīvībā ir steidzīgi, jo saprot, ka nāksies atgriezties būrī, pat ja viņi nežēlīgā ātrumā steidzas uz priekšu, cenzdamies paspēt apošņāt pēc iespējas vairāk, pat, ja viņi uzbrūk kaķiem un tu knapi vari viņus noturēt, pat, ja viņi pēc pastaigas sēž būrī un raugās uz tevi ar TĀDĀM acīm....TAS IR TO VĒRTS! Jo tu esi viņiem devis iespēju izbaudīt sauli, vēju, čaukstošās rudens lapas un smaržas, smaržas...
Tāpēc es uzspļaušu tam, ka tas ir smagi un trešdien braukšu atkal. Jo palikt malā un aizbildināties ar sirdssāpēm ir visvieglāk.
Mūzika: Nouvelle Vague - Ever fallen in love
|
Oktobris 10., 2008
09:48 - Par to pašu hokeju
Vakar pirmoreiz mūžā biju aizgājusi uz hokeju "dzīvajā". Lai gan mūsējie Sanktpēterburgu neuzvarēja, tomēr turējās godam. Man vēl tika hokeja "saldais ēdiens" - gan papildlaiks, gan "bullīši", kas krietni vien pabojāja nervus. Lai gan skatījos caur pirkstiem, mierīgāk nebija. Toties "Arēnā" sajūta bija tāda, ka man liekas - es nekad vairs neskatīšos hokeju pa TV.
Mūzika: Atskaņas no vakardienas pūļa saucieniem
|
Oktobris 3., 2008
20:53 - Dream, dream, dream
Un, starp citu, aizvakar man bija GADSIMTA SAPNIS, kuru nesaudzīgi pārtrauca modinātājs. Visu dienu biju nedaudz īgna. Gribēju tikai atgriezties savā siltajā midziņā un turpināt sapņot, kas, protams, nebija iespējams, jo man ir pienākums pret valsti, kas apmaksā manas mācības. Vispār man pienākuma apziņa ir pārāk spēcīga. Dažreiz gribētos tā vienkārši dzīvot.
Bet vispār, ja mana dzīve būtu kā tajā sapnī, tad es nekad neietu gulēt.
Mūzika: Everly Brothers - All I Have To Do Is Dream
|
17:58 - Patīkams pārsteiguma moments
Šodien biju aizgājusi uz frizētavu pielīdzināt čolku, kas jau kādu pusmēnesi pamatīgi samazināja manu redzes leņķi un drusku krita uz nerviem. Tā kā iepriekšējo reizi, kad es pati ar šķērītēm aplīdzināju sev čolku, tas neizskatījās īpaši estētiski, šoreiz šo darbiņu uzticēju profesionālei. Sanāca baigi "čoini". Šitā friziere zina vārdu "slīps" arī latviešu valodā un negriež čoklu, izmantojot par mēru lineālu. Bet ne jau tas ir tas jaukākais. Jaukākais ir tas, ka uz manu jautājumu, cik jāmaksā, viņa atbildēja, ka par čolkām naudu neņem. Teica, lai nāku atkal, kad ataugs, un vēl novēlēja jauku dienu.
Man liekas, ka viņu savaldzināja mani mati.
Mūzika: Hallelujah
|
Oktobris 2., 2008
20:25 - Sāpīga atziņa
Tēlotājģeometrijā es tēloju, ka saprotu ģeometriju.
Mūzika: Rokysopp - What else is there
|
Septembris 28., 2008
11:46 - Vietas, kur var sajust bezgalību
Un tiešām ir pasaulē tādas vietas, kur šķiet, ka laiks rit pavisam savādāk. Nav steigas, burzmas, ikdienišķu problēmu, stresa, cilvēku un mašīnu radītā trokšņa. Es dievinu ārpuspilsētas zaļumu, nesteidzīgo dienas ritmu, gotiņu milzīgās acis, kukurūzu, kas garāka par mani...Un arī debesis tur ir pavisam citādākas.
Pagājušajā nedēļā draudzenes puisis veda mani atpakaļ uz prakses kojām no R.A.P. koncerta. Bija jau galīgi tumšs, tāda spocīga migla un sajūta, ka tūlīt, tūlīt kaut kas notiks...(Es taču vienkārši nedrīkstu skatīties šausmu filmas.) Šosejas malā izkāpām no mašīnas uzpīpēt, pacēlu uz augšu skatienu... TĀS TIK BIJA DEBESIS! Kaut ko tādu es redzēju pirmo reizi mūžā. Visiem zināms, ka ārpus pilsētas zvaigznes redzamas daudz vairāk un spožākas, bet tādas zvaigznes es nebiju redzējusi nekur. Likās, ka virs galvas turas milzīgs, telpisks kupols, piebērts ar lielākām, un mazākām zvaigznītēm tikai pāris metrus virs manis - atliek tikai pastiept roku un pieskarties tās aukstumam. Skatījos vienā zvaigznē, aiz tās bija vēl cita, tad vēl viena, arvien tālāk un tālāk bezgalīgajā tukšumā. Šādos brīžos uz sekundes simtdaļu tiešām pavīd apziņa, ka ir iespējams Visums, kam nav robežu. Un no zvaigžņu puses skatoties es biju tikai sīks punktiņš, kas kūpina cigareti šosejas malā. Neviens man nevar iestāstīt, ka zvaigznes ir izdzisušas pirms miljoniem gadu. Tur jābūt vēl kaut kam.
Tāpat ir ar govju acīm. Ja ieskatās dziļi, dziļi, tad bezgalīgajā brūnumā var redzēt mazu zvaigznīti. Un tā govs uz tevi skatās ar tādu skatienu...It kā zinātu kaut ko tādu, par ko tev nav ne mazākās nojausmas. It kā zinātu par tevi visu. Vajag tikai mierīgi ieskatīties govij acīs un tad to var just.
Un tāpēc es saku, ka es neprecēšu vīrieti, kuram nebūs lauku māju. Es savus bērnus neaudzināšu tikai pilsētā. Negribu, lai viņi pazītu govis, zirgus un cūkas tikai pēc attēliem komiksos, kur tie saģērbti supervaroņu drēbēs. Vajag vietu, kur aizbraukt atpūsties, vienkārši atkrist sniegā uztaisīt "eņģelīšus", izravēt biešu dobi, apdedzināt muguru īstā saulē nevis solārijā un sajust dabu, kas ir tiešām varenāka par jebko, ko ir radījis cilvēks. Jā, piramīdas ir iespaidīgas un grieķu tempļi arī, nemaz nerunājot par tiem simtstāvīgajiem monstriem, ko ceļ mūsdienās. bet daudz spēcīgāk mani ietekmē daba - kalni, ūdenskritumi, klintis, jūra... Ir tādas vietas, kur stāvot, ieklausoties klusumā, cenšoties ar katru ādas milimetru uztvert vissmalkāko vēja pūsmu, var sajust bezgalību. Un tad man liekas, ka ar nāvi vēl nekas nebeidzas.
Mūzika: Alanis Morissette - Everything
|
Septembris 12., 2008
14:57 - Par izlikšanos
Cilvēki visu laiku izliekas. Es, piemēram, izliekos sabiedriskajā transportā. Izliekos, ka cītīgi skatos pa logu, lai nebūtu jāsveicina cilvēki, ar kuriem man ir neskaidras attiecības tieši sasveicināšanās līmenī. Dažreiz sasveicinamies, citreiz tikai neveikli saskatāmies. Tad jau vieglāk izlikties, ka skaties pa logu. Var arī tiešām skatīties pa logu.
Vēl es izliekos, ka guļu, ja man apsēžas blakus paziņa, ar kuru nu galīgi negribas runāt. Nu ir tādi cilvēki - it kā jauki, bet tas neveiklais klusums un vispārīgās frāzes...Dažreiz izliekoties, ka esmu aizmigusi, es tiešām aizmiegu. Un dažreiz tā var pabraukt garām savai pieturai.
Vakar, braucot no universitātes, man gandrīz divas stundas nācās izlikties, ka esmu aizmigusi, lai gan miegs nemaz nenāca. Tā bija laba iespēja izvairīties no blakussēdētājas apnicīgajiem/simtreiz atkārtotajiem stāstiem "kas, ar ko, ko darīja, kur" un mierīgi padomāt savas ikdienišķās domas.
Vēl es tēlotājģeometrijas un rasēšanas lekcijās izliekos, ka visu saprotu, bet tikai tāpēc, ka sēžu pirmajā solā. Skolotājs bieži vien pārlaiž pirmajos solos sēdošajiem skatienu, tad es cenšos savilkt tādu gudru sejas izteiksmi, it kā visu laiku būtu rūpīgi iedziļinājusies viņa teiktajā.
Vēl es izliekos, ka neesmu izsalkusi, kad man piedāvā kaut ko tādu, kas man negaršo.
Un, ja tā padomā, es gandrīz visu laiku izliekos.
Mūzika: Sonya Spence - Talk love
|
|
|