|
|
|
Novembris 16., 2008
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) kvaa | 22:50 - Nju, sveikinji labinji!
Īss situācijas atstāstījums: Pagājušajā trešdienā "kreklos" iepazinos ar kādu puisi, nopļāpājām un nodejojām visu vakaru. Tad sekoja apmainīšanās ar telefona numuriem, uzaicināšana draugos, neveikla sarakste un bla bla bla....
Draudzenes priecājās, ka nu beidzot man ir paveicies ar normālu čali. Hmm, it kā jau būtu baigi feini, ja vien es neievērotu, ka viņa īsziņas jau aiznākamajā dienā sāka mani nedaudz kaitināt un atbildēšanu es uzskatīju par lieku kredīta tērēšanu. (Pati apzinos, ka tas neskan romantiski.)Un bija kā tajā anekdotē: Pirmajā randiņā viņa viņam visu pastāstīja par sevi. Otrajā randiņā viņš viņai visu pastāstīja par sevi. Trešo reizi vairs nebija jēgas tikties.
Draudznes, protams, mani lamāja, ka es laižu garām čali bez jebkādiem acīmredzamiem trūkumiem. Viņas nemaz neklausījās manā argumentā, ka man viņš nemaz tā īsti nepatīk. Nu, nav tā ka nepatīk. Bet nav arī tā, ka patīk. Bet man gribētos gaidīt tās puiša īsziņas. Un to, ka beidzies kredīts, pamanīt tikai tad, kad nav naudas, lai atbildētu. Gribētos gribēt viņu satikt, nevis domāt kā izvairīties.
Ā! Un vēl viņš nemitīgi lietoja vārdu - nju - kas mani vienkārši tracina. Nju, kā iet? Nju, ko dari? Nju, nevar būt. (12 īsziņās 16X!!!) Domās es sāku viņu saukt par ņuņņu. Protams, ka es draudzenēm to neatklāju, lai viņas nedomātu, ka es esmu galīgi jukusi un atsakos tikties ar čali tikai tāpēc, ka viņš lieto vārdu nju. (Čaļiem nevajadzētu lietot "nju", ja ir tādas pašas nozīmes, bet daudz vienkāršākais un vīrišķīgākais "nu".) Un vēl tās demunitīva formas - rociņas, sapnīši, jautājumiņš. Goda vārds, viņš man sāka atgādināt Nedu Flandersu - sveikiņi labiņi!
Nākamajā ceturtdienā viņš mani aicināja uz tikšanos, bet es teicu, ka diemžēl braucu mājās. (Es arī grasījos braukt mājās, bet pēdējā brīdī mani plāni mainījās, taču es aizmirsu viņam to paziņot.)Protams, ka tieši viņam es uzskrēju virsū "kreklos" ar milzu smaidu sejā un slapju čolku no dejošanas. Pirmais, ko es tajā brīdī, kad viņš mani pamanīja, varēju izdomāt, bija 0,08 sekundes ātrumā apmesties par 180 grādiem, satvert draudzeni aiz rokas un ar ātrumu 150 km/h traukties cauri pūlim, lejā pa kāpnēm uz meiteņu tualeti, tupēt tur un izmisīgi brēkt, lai man atnes jaku. Un tas viss tikai tāpēc, ka es jutos vainīga un nespēju, kā mana draudzene ieteica - "uzspļaut visam un iet tālāk dejot". To es nsespēju aptuveni 7 min un tad, negribēdama, lai kaut kāds mazpazīstams čalis izbojā man vakaru, devos atpakaļ uz dejuzāli. Tā nu es domāju, ka mūsu vēl nesākušās romantiskās attiecības pēc manas riebīgās izdarības būs automātiski beigušās. Jā, ceri vien, ka viss būs tik vienkārši! Nākamajā dienā 'draugos' jau mani gaidīja vēstulīte: Nju, šodien arī iesi kaut kur atpūsties?
Sākumā es domāju, ka tas ir cinisks jautājums. Bet Nedu Flandersu tas tiešām vienkārši interesēja. Viņš bija tik smalkjūtīgs, ka spēja iztēloties mūsu incidentu par nenotikušu. Izmēģināju visādus mājienus, līdz beigās skaidri un gaiši pateicu, ka nekas mums nesanāks.
Un pati es vēl sūdzos, ka man nav drauga? Ok, es negribu kaut kādu baigo mačo, kas mani katru otro trešdienu nedaudz iekaustītu, izrādot savu vīrišķību un izteikti smukulīši ar rozā krekliņiem un želejainām matu šķipsnām mani arī nekad nav piesaistījuši. Ehh, laikam jau es pati nezinu, ko es gribu. Bet dažreiz ir tā...nu tāda sajūta. Vai nu ir, vai nav. Un, ja ir, tad tu gaidi īsziņas, tad vismaz pirmos mēnešus tev ir rozā briļļu efekts un nekas tai cilvēkā nekaitina un tu nemēģini no viņa izvairīties.
Es būtu varējusi vienkārši pieiet Nedam klāt un paskaidrot, ka plāni mainījušies un es nekur neaizbraucu. Tas būtu tikai loģiski. Bet, ja pirmā reakcija ir bēgšana, tas neliecina par patiesām jūtām, vai ne?
|
Reply
|
|