|
|
|
Oktobris 27., 2008
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) kvaa | 16:05 - Atkal pesimisms no citu pozitīvisma
Mana māsīca ir nomainījusi jau nez kuro čali pāris mēnešu laikā, nespēju izsekot līdzi skaitam. Izmaiņas redzu tikai nejauši satiekot viņu uz ielas.
Otra māsīca ir apprecējusies un gaida pirmo bērniņu.
Viena draudzene nesen pārcēlās pie sava čaļa. Otra pārcēlās uz Ameriku un kārto dokumentus, lai arī viņas puisis varētu pārcelties pie viņas un viņi varētu apprecēties.
Manai bijušajai klasesbiedrenei no vidusskolas ir šovasar piedzimusi meita. Un tik tikko es ieraudzīju 'draugos', ka mana klasesbiedrene no pamatskolas ir nesen apprecējusies.
KAS NOTIEK LATVIJĀ? Pie velna, man ir tikai 19 gadu. Kāpēc man rodas sajūta, ka tūlīt, tūlīt man sāks pietrūkt laika...Sajūta, ka mana dzīve stāv uz vietas, jo nekas, pilnīgi nekas, nenotiek. Diena pēc dienas, visas līdzīgas iepriekšējai.
Labi, ok, es tagad negribu precēties (nu tieši tagad, nevis vispār), bērnam absolūti neesmu gatava, jo pati lielākoties vēl jūtos kā bērns, bet tas, ka man pat nav drauga, kad visi apkārt precās un ražo bērnus, liek justies tā neomulīgi.
Vispār man liekas, ka es dzīvoju svešu dzīvi. Jo nekas nav tā, kā vēlos ES. Kad es pabeigšu savas bakalaura studijas, man būs 25, tad maģistrs, tad doktorantūra (varbūt), tad darbs, darbs.Un kad man dzīvot? Tā pa īstam? Es nemāku, kā citi - vienkārši baudīt dzīvi jau tagad, neuztraucoties, par pienākumiem, parādiem, nokavētiem termiņiem. dažreiz es tiešām jūtos kā pensionāre jaunā ķermenī. Tad man gribas visu mest pie malas, uzspļaut visam, beigt censties, jo es vienkārši esmu nogurusi. Es vienkārši netieku citiem līdzi. Pilnīgi vai gribas teikt - "Kaut ātrāk pienāktu pensija un es varētu justies kā savā ādā!"
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |