|
|
|
Septembris 6., 2008
23:15 - Rasēšana
Šodien ķēros klāt pie sava mājasdarba un sapratu, kāpēc lielākā daļa cilvēku nevar ciest vārdu: rasēšana. It sevišķi smagi klājas tādiem kā man, kam galīgi nav pacietības, precizitātes izjūtas un prasmes pareizi turēt rokā zīmuli, lai tas neizsmērējas pa visu lapu. Turklāt arī tādu spēju, kā izveicīgi darboties ar lineāliem, lekāliem un cirkuļiem man nav. Man nav nekā, izņemot abas manas absolūti veselās, bet neizskaidrojami tizlās rokas.
Bet vispār mans stāsts sākās jau bērnībā, kad es novedu līdz asarām bērnudārza grupiņas audzinātāju ar savu origami prasmi.
Vēlāk jau skolā es biju vienīgā 3. klasē, kas nespēja izveidot pieklājīgu puzuri. (Skolotāja manējo nepiekāra pie griestiem. Viņa nepiekāra arī Aleksandras puzuri, bet tikai tāpēc, ka Aigars uz tā nejauši uzsēdās. Uz manējā neviens nebija uzsēdies, lai gan izskatījās citādi.)
Nekad neesmu varējusi izgriezt apaļas sniegpārsliņas, uzadīt vienāda izmēra cimdus, izšūt krustdūrienā un līmi man vispār labāk nedot rokās. Ar cirkuli es varu darboties tikai tad, ja esmu to cieši izdūrusi cauri vismaz pārdesmit lapām, bet tāpat es vienreiz pamanījos to salauzt.
Šodien man nemitīgi lūza zīmuļi. Tas mani ārkārtīgi saniknoja. Jo vairāk es tos m..... asināju, jo vairāk viņi lūza. beigās bija jau pavisam maziņi. Un uz milimetru papīra man jau bija izdzēsts caurums, bet tie burti vienalga izskatījās kroplīgi. beigās es jau biju gatava saplēst to s... lapu vai vismaz salauzt kādu no zīmu;liem, kas patiesībā bija pie visa vainīgi.
Mūzika: Wayne Wade - Lord of Lords
|
Septembris 5., 2008
11:35 - Pirmā nedēļa kojās
Jā, dzīve kojās ir tieši tāda, kāda ir dzīve kojās. Durvis tiek virinātas visu laiku, nepazīstami puiši piesakās salabot gultu, pēc gludekļa eju pie meitenēm uz 93. istabiņu, no manis lādētāju aizņemas meitene no 104. istabiņas, gaitenī nemitīgi ož pēc kaut kā cepta/vārīta, turklāt jau 1. septembra rītā mans stāvs bija pievemts. Bet tā nav ne vainas. Vismaz pagaidām ir interesanti.
Protams, ka komforts nav nekāds dižais, par ko dažas "dāmas" nemitīgi sūdzas, bet tā kā es neesmu īpaši izsmalcināta un manieres man nav kā Brī van de Kampai vai Erkilam Puaro, tad es varu matus izmazgāt arī izlietnē un baudīt koju priekšrocības, ko zaudē tie, kas īrē dzīvokli. Pirmkārt, tā ir iespēja ātrāk iepazīties ar kursabiedriem un citiem studentiem.
Kad uzeju uz balkona uzpīpēt puiši no blakus kojām, izliekušies pa logu, mēģina uzsākt sarunu, bet pagaidām es esmu/izliekos diezgan nepieejama. Toties pretī kojām, aptuveni 60-70 m no ieejas ir ČBK, kur studenti var iet padejot/paklausīties latviešu grupas/iepazīties/piedzerties. Es pārsvarā praktizēju pirmos 2, bet dažreiz gadās arī tie pēdējie ar cerību, ka nākamajā dienā mani neatcerēsies/neatpazīs.
Bet dejot dažreiz sanāk tā, ka otrā dienā kājām ir vajadzīgi plāksteri. Tad nu es atklāju, ka arī plāksterus ir skārusi inflācija. 1,90 Ls par paciņu man (kā jau studentei) liekas padārgi, jo par to pašu naudu es varu arī paēst pusdienas. Biju diezgan laimīga, ka esmu tik vērīga un plauktā pamanīju arī plāksterus pa 70 sant, kurus ātri paķēru (pēdējā paciņa) un nesos pie kases samaksāt. Kojās atklāju, ka nemaz neesmu tik vērīga un neesmu pamanījusi diezgan lielo uzrakstu FOR KIDS. Heh, bet plāksteriem nav ne vainas, lai gan tiem virsū ir mazi Vinniji Pūki,tie turas daudz ilgāk un labāk par parastajiem. Domāju, ka šie kļūs par maniem mīļākajiem plāksteriem.
Mūzika: Tata Young - Sexy, Naughty, Bitchy
|
Augusts 30., 2008
19:43 - Viens pagalam neveiksmiigs vakars.
Vakar man bija tieshaam traka diena. Fui. Fui.
Atbraucu maajaas no ciemoshanaas pie draudzenes ljoti labaa garastaavoklii, ieliku mazgaaties velju un tad pieseedu pie datora samekleet paaris dziesmas. Neko no taa man labaak nevajadzeeja dariit. Peeksni manaa acu priekshaa izlec skaists zirgs, skalji iezviedzas un anglju valodaa pazinjo, ka mans dators ir inficeets ar Troyan viirusu. Turklaat zirgs ir ljoti varens un lepns - vinsh speej izlaviities cauri antiviirusu programmai un 3 min laikaa inficeet paari par 4 tuukstoshiem manu failu. Neviena datora poga nedarbojas un es esmu vieglaa panikaa, jo no datoriem jau taa gandriiz neko nesaprotu - kur nu veel shaadaa situaacijaa. Protams, ka ir piektdienas vakars, darba diena ir beigusies un nevienu meistaru es nevaru izsaukt.
Peeksni dators pats no sevis izsleedzas. Izsleedzas arii visas paareejaas elektroieriices maajaas, ieskaitot griestu lampu. Kaut kaa notaustos lejaa uz pirmo staavu. Paprasu kaiminjiem, vai vinjiem ir gaisma. Portams, ir. Naakas luugt, lai atnaak un apskata manu elektriibas skapi. Izsisti ir gandriiz visi korki. Velasmashiinas korkis vispaar ir paardedzis. Pidzhammas biksees staavu pagalmaa un skatos, kaa kaimins kimereejas pa elektriibas skapi, liidz beidzot gaisma uzrodas.
Meeginu par jaunu iesleegt velasmashiinu. Tas, protams, neizdodas. Negribas jau veert valjaa taas durtinjas, bet atstaat uz visu nakti slapjumaa dreeebes arii negribaas. Dilemma. Beigaas atveru durtinjas, skaista uudens shalts sameercee manas chiibas. Saaku pa vienam vilkt aaraa savus caur un caureem slapjos apgeerba gabalus un censhos izgriezt tos ar rokaam. Atklaaju, ka esmu tizla, jo jau peec ceturtaa dzhemperiisha man saak saapeet rokas. Bet es tomeer varoniigi pabeidzu savu darbu, diemzheel izstaipot savu miilaako sarkano jacinju. Ar mazu kruuziiti izsmelju no velasmashiinas atlikusho uudeni, saslauku griidu un juutos kaa Suuzena no Biistamajaam maajsaimnieceem.
Kad shodien teetis atnaaca no darba, iesaaku savu staastu ar taadu miiliigi nevainiigu un bezpaliidziigu: teeti, zini, kas man vakar notika... Domaaju, ka vins buus diezgan prieciigs, kad es aizbraukshu uz kojaam un saakshu visu demoleet tur, liekot pashas maaju mieraa.
Shodien meistars aizvaaca no mana datora to viirusu. Pazudis ir pilniigi viss - fotograafijas, viss manis rakstiitais, dziesmas, filmas, pat latvieshu valoda no worda. Nu bet riit es jau braucu uz kojaam. Vinji tur ir gudri un skiet, ka mani labi paziist, jo jau pirmajaa meenesii ir jaasamaksaa 30 LS droshiibas nauda par iespeejamajiem bojaajumiem.
Mūzika: Cyndi Lauper - Girls Just Want To Have Fun
|
Augusts 12., 2008
23:30 - Sidra nama likumi
Tagad arī Ērvings ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem, jo es beidzot sadabūju un izlasīju viņa grāmatu Sidra nama likumi, kas izrādījās daudz smagāka par filmu. Man tiešām patika filma. Jau bērnībā tā man bija viena no mīļākajām, lai gan tad es maz ko tur sapratu. Bet grāmatu es noteikti nopirkšu. Tāpēc, ka viņa bija tāda... skarba, dziļa un patiesa.
Protams, grāmata lika man mainīt viedokli par abortiem, bet ne tikai. Arī pārdomāt to - cik tālu mēs spējam upurēties to cilvēku labā, ko mīlam - atteikties no saviem sapņiem, palikt otrajā vietā. Par to, ka mēs upurējamies, bet nekad līdz galam, jo tomēr gribam arī kaut ko sev. Kaut vai klātbūtni.
Cik tālu ir jābēg, lai atgrieztos mājās? Cik ilgi ir jāgaida, līdz saproti, kur ir tava īstā vieta? Cik daudz no pasaules ir jāredz, lai gribētu no tās norobežoties?
Vai vienmēr patiesība ir tas labākais? Vai tu esi noderīgs? Patiešām - vai tu dari kaut ko noderīgu?
Ļoti daudz jautājumu. Pretēji uzskati. Un neviens nav nepareizs. Un nevienam nevar piekrist līdz galam. Vai nepiekrist.
Un vēl - mums ir katram savi likumi. Bet ne vienmēr tie ir pareizi. Un ne vienmēr tie padara mūsu dzīvi labāku.
Mūzika: Joseph Arthur - In the Sun
|
Augusts 8., 2008
22:02 - Pa īsto
Vispār jau laikam ar mani ir tā kā tajā Reginas Spektor dziesmā - I never loved nobody fully Always one foot on the ground.
Bet reizēm tik ļoti, tik neizturami gribas visu PA ĪSTO - lai abas kājas iet pa mākoņiem vai vismaz pāris centimetrus virs zemes, lai izput Ņūtona gravitācijas likums un ābols nekad nenokrīt, lai vēderā ieviešas vesels tauriņu bataljons, lai rozā brilles uz deguna vismaz uz mirkli liek visai pasaulei izskatīties nevainojami jaukai.
Man pat nekad nav bijusi tā trulā/mīļā pusaudžu mīlestība, kad pilnas klades piedrukātas/piešvīkātas ar VIŅA vārdu, sirsniņu virtenēm un starptautisko I LOVE YOU. Nekad nav bijusi tā mūsu dziesma/mūsu filma/mūsu pietura/mūsu soliņš un bla bla bla. Bet gribas taču.
Un vēl gribas nekur neiet. Sēdēt vakarā uz dīvāna un kopīgi skatīties TV, it kā mēs būtu jau 20 gadus precējušies (zinu, ka neizklausās aizraujoši)un tad aizmigt uz viņa pleca vai ar kājām viņam klēpī. Tad vēl gribas iet kopā uz veikalu un nokaitināt viņu, jo es nekad neko nevaru atrast, bet pēc tam strīdēties par to, kādu saldējuma šķirni izvēlēties.
Gribas kādu ar ko strīdēties tikai tāpēc, lai pēc tam varētu salabt.
Vienkārši gribas ticēt, ka tiešām ir vēl Īstais/Misters Lieliskais/McDreamy/ Princis baltā zirgā utt. Nu tāds, ar ko tiešām nodzīvot kopā visu dzīvi - bez krāpšanas, šķiršanās, īpašumu dalīšanas un dzīvošanas kopā "bērnu dēļ".
Baiba saka, ka es skatos pārāk daudz romantisko filmu. Viņai diemžēl ir taisnība, bet dzīvē dažreiz vienkārši pienāk periods, kad tu sāc skatīties pārāk daudz romantisko filmu un nopūsties - eh, kaut man būtu tā. Agrāk es skatījos daudz šausmeņu, bet tagad man jau tāpat ir bail iet gulēt.
Dace saka, ka es pārāk daudz gribu. Varbūt. Bet man liekas, ka sliktāk ir, ja vispār neko negrib. Un es negribu samierināties ar 'kaut kādu' tikai tāpēc, lai vismaz būtu 'kaut kas' un es nebūtu viena. Zini, tā - eh, nu kas patrāpījās, ar to būs ok, moš vēlāk būs kaut kas labāks.
Viņas saka, ka gan jau viss man būs. Tikai man ir tāda sajūta, ka paliek arvien mazāk laika. Man paliekot vecākai, liekas, ka drīz pienāks brīdis, kad tāda romantiski neprātīga mīlestība man jau vairs nebūs tā īsti piemērota. Tad vajadzēs to prātīgo mīlestību - kopīgu dīvāna pirkšanu, budžeta plānošanu, tapešu līmēšanu/ vakariņu gatavošanu/draugu un ģimenes saietu apciemošanu... Pret to man nav nekādu iebildumu, es pat tā arī gribētu. Bet pirms tam es gribu to pirmo mīlestību.
Mūzika: Regina Spektor - Fidelity
|
07:34
Pēdējā laikā neesmu īpaši labi izgulējusies, jo:
1. nevaru aizmigt, lai arī cik ļoti man nāktu miegs
2. mēdzu pamosties nakts vidū ar neizskaidrojamām panikas lēkmēm
3. manā istabā vienmēr ir par aukstu/karstu
4. mans kaķis regulāri skaļā balsī prasa ēst ap plkst. 5:00
Visvairāk man traucē neizskaidrojamās bailes no tumsas, kas man jau pāris gadus bija pārgājušas. Tagad es jūtos atkal kā 8 gadus veca. Un vēl, kad ir kaut nedaudz satumsis, man ir bail vērt vaļā jebkuras durvis, jo liekas, ka aiz tām kāds stāvēs, skatīsies uz mani un tad vienkārši pazudīs. Vai stieps man pretī rokas un kaut ko teiks. Baismīga sajūta. Dažbrīd man liekas, ka es pamazām sāku jukt prātā.
Visdrošāk ir gultā, kad palīdz tā jocīgā iedoma - kamēr man acis ir ciet, neviens man neko nevar izdarīt un es esmu drošībā.
Mūzika: The Whitlams - I don't believe anymore
|
Augusts 4., 2008
21:00
Šodien es atklāju, ka esmu pazaudējusi savu lapiņu, kurai virsū bija rakstīts datums un laiks, kad man jāierodas uz pārrunām universitātē. Datumu, par laimi, es atceros, bet laiku gan nē. Bet es taču nevaru būt pie universitātes jau pirms tās atvēršanas un kvernēt tur vairākas stundas, ja nu izrādās, ka pārrunas ir pēcpusdienā. Tad nu es tagad nezinu ko darīt. Laikam būs jāzvana uz universitāti un jāpaprasa, bet tas neatstās par mani labu pirmo iespaidu. Un man vispār ļoti nepatīk runāt pa telefonu ar nepazīstamiem un puspazīstamiem cilvēkiem. Pa telefonu man patīk runāt tikai ar saviem draugiem.
Es vispār diezgan regulāri mēdzu pazaudēt dažādas lietas. Bērnībā tās parasti bija mājas atslēgas, tagad visādi papīri un tā. Es cenšos nepazaudēt vismaz svarīgas lietas, bet ne vienmēr tas izdodas. Vispār es domāju, ka es to lapiņu izmetu cītīgi kārtojot māju. To lapiņu es izmetu, bet visādas bērnudārzā zīmētas apsveikuma kartiņas un vēstules Ziemassvētku vecītim gan es glabāju. Es laikam jau "uz aci" spēju noteikt, kas ir būtiski svarīgs un kas nav.
Mūzika: Alanis Morissette - Ironic
|
Jūlijs 31., 2008
14:50 - Neizprotamas lietas
Jau otro nedēļu neveiksmīgi cenšos sakārtot savu istabu. Jau ir izmesti vairāki lielie, melnie miskastes maisi ar dažādiem krāmiem, bet liekas, ka mantu paliek tikai vairāk. Un, jo cītīgāk es kārtoju, jo nekārtīgāka mana istaba paliek. Tīrā mistika! Tagad man vispār jāguļ brīvajā istabā, jo mana gulta ir aizkrāmēta.
Mūzika: Travis - Love will come through
|
Jūlijs 29., 2008
22:54 - Man ir pazudusi Mūza
4. augustā man būs tikšanās ar redaktori Aiju Lāci, kura strādā pie manas pirmās grāmatas izdošanas apgādā Zvaigzne ABC. Pēc ilgas gaidīšanas lietas beidzot sāk kustēt uz priekšu!
VISI saka, ka būtu labi, ja taptu arī otra grāmata. Jā, būtu labi... Un tā arī ir tapusi līdz apaļajai 40 lappusei un vairs nekas nekust uz priekšu. NEKAS! (izmisis brēciens un matu plūkāšana) Jau otro nedēļu es uzrakstu kādus 3-7 teikumus, pārlasu un atkal izdzēšu.
Nu, pasēdi un pamēģini, man saka. It kā viņi zinātu, kā ir rakstīt grāmatu. Tas tev nav apsēsties un pamēģināt iemest bumbiņu kastītē. A moš sanāk? Goda vārds, tas mani padara traku!
Ir tā, ka dažreiz es apsēžos un uzdrukāju padsmit lappuses pēc kārtas un pat nezinu, kur man tās domas tādas rodas un dialogi raisās. Un pats teksts sanāk pavisam citāds, kā bija iesākumā manā galvā, bet ir ok. Bet ir arī tā kā tagad.
Tagad man ir brīvs laiks, bet es nerakstu. Es pat necenōs. Tā vietā es klausos Natālijas Imburglijas saldās dziesmas un sapņoju par kaut kādu tur romantisko mīlestību. A pavasaris ta sen jau garām. Pilnīgi besī, kādas domas man maļās pa galvu. A moš sanāk?
Mūzika: Natalia Imburglia - Torn & Shiver
|
21:08 - Gramatiskas jūtas
Jūra iekavās-
lai neizplūst pār krastu.
Un man žēl,
ka esmu tik neparasta
un neietilpstu
tavā gramatiskajā pasaulē.
Jautājums neizteikts.
Ir tikai zīme.
Parīze. Londona. Prāga un Vīne.
Tu esi visur.
Tikai ne pie manis.
Daudzpunktes-
tās ir nepabeigtas domas.
Rindiņas kārtojas,
bet punkta,
bet gala nav.
Mūsu stāsts nekad nebūs pabeigts.
Tie ir komati-
tavas neskaidrās nopūtas,
tavas stingrās robežas,
kas mūs atdala.
Kas mani nelaiž tev klāt.
Domuzīme- tu gribi man ko teikt,
bet aiz tās ir tikai klusums.
Vārdi paslēpti aiz lūpām.
Tiešā runa nekad nesākas.
Tavas pēdiņas
vienmēr ir virzienā-
prom.
Pietura.Pietura.Zīme.Zīme.
Parīze.Londona.Prāga.Un Vīne.
Izsaukums! Pavēle! Sunisks lūgums!
Es tevi gribu.
Punkts.
Mūzika: Rachael Yamagata - Be be your love
|
Jūlijs 28., 2008
22:15 - BBP
Šogad pakļāvos masu/draudzeņu spiedienam un devos uz populāro, visiem zināmo pasākumu - Baltic Beach Party.
Vispār man pret šito pasākumu bija baigie aizspriedumi, jo pārāk daudziem viņš/tas patīk. Un man parasti nepatīk tas, kas daudziem patīk. Un man parasti ir aizspriedumi arī pret lietām, par kurām es neko nezinu.
Vispār jau pasākumam nebija ne vainas, jo es piedalījos karnevālā un tiku iekšā visur par velti. Bet (atklāti sakot) 20 ls es diez vai par to maksātu. Bet varbūt tas tāpēc, ka jau pirmajā vakarā uz manas smalkās balerīnas kājas uzdejoja/uzbuldozerēja vaļveidīga dāma un mana kāja tapa pāris izmērus lielāka un zilāka. Tas, protams, apgrūtināja iešanu un dejošanu. Nedaudz vieglāka palika, kad dabūju gan ārējo, gan iekšējo kompresi.
Bet vispār jau sanāca tā, ka es redzēju/dzirdēju/atbalstīju tikai mūsu pašu vietējo Labvēlīgo tipu. Bija jau sabraukuši dažādi brīnumi no tuvām un tālām zemēm. Bet kā nekā - šī bija mūzika iereibušiem cilvēkiem.
Tagad tikai atliek cerēt, ka kāja būs vesela līdz Prāta Vētras koncertam.
Mūzika: The Pogues - Fairytale of New York
|
Jūlijs 22., 2008
22:52 - Temperamenta tipi
Neesmu pamanījusi, pa kuru laiku no holēriķes esmu kļuvusi par melanholiķi. Tikko atkal uztaisīju testu un atklāju, ka viss mans temperaments ir mainījies. Tas varot notikt pat vairākas reizes dzīvē - tur ir rakstīts.
Un, ja tā padomā, tad tiešām esmu tā pamatīgi mainījusies pēdējo gadu laikā. Agrāk man vienmēr vajadzēja būt "galvenajai", visus komandēt un vadīt, pamācīt. Jo es "visu zināju labāk". Vēl man (teikšu atklāti) patika, ka citi mani nokaitināja, jo tad es varēju uz viņiem kliegt. Kliegt man ļoti patika. It sevišķi tāpēc, ka mani neviens nevarēja pārkliegt un es vienmēr uzvarēju.
Toties tagad es (citēju): pārāk koncentrēju uzmanību uz negatīvo; esmu untumaina un nomākta; tīksmnos par apvainojumiem; izrādu tēlotu pieticību; dzīvoju it kā citā pasaulē; esmu ar zemu pašnovērtējumu; dzirdu tikai to, ko gribu dzirdēt; esmu egocentriska; esmu pārāk intraverts; ciešu no vajāšanas mānijas;
Nu, un goda vārds - 95% no tur rakstītā ir taisnība/aptuvena taisnība/tuvu tam. Bet es neciešu no vajāšanas mānijas. (Pagaidām.)Vislabāk (no tur pieminētā) man pašlaik patīk tīksmināties par apvainojumiem.
Es pat nezinu, kas ir labāk/ļaunāk - būt holēriķim vai melanholiķim. Bet, kā teiktu mana vecmamma, - katram sunim savas blusas.
Garastāvoklis:: melanholisks
Mūzika: Travis - Flowers in the Window
|
Jūlijs 21., 2008
11:58 - Stulbās paģiras
Nevajag priecāties, ja, sajaucot kopā alu ar šņabi, nepaliek slikti, jo tas nenozīmē, ka otrajā dienā nežēlīgi nesāpēs galva.
Mūzika: Liam Lynch: United States of Whatever
|
Jūlijs 17., 2008
14:12
Šodien man ļoti sagribējās pārlasīt kādu no Tūves Jānsones grāmatām par Trollīti Muminu. Tur tāds mīļums un gaišums iekšā, un dažas pat tīri filosofiskas atziņas, paslēptas aiz bērnišķīgi vienkāršiem vārdiem - gudras domas.
Bet man kauns iet uz bibliotēku un prasīt grāmatu par Trollīti Muminu, jo esmu jau tik pieaugusi, ka man būtu jālasa nopietnie klasiķu darbi: Dostojevskis, Igo, Kafka utt. Un es to arī daru, bet dažreiz tiešām gribās kaut ko vieglu, kaut ko vienkāršu... (Sirdij nevis smadzenēm, kā teiktu Dace).
Un vispār man vajadzētu kādu citu bibliotēku, jo uz savu pilsētas bibliotēku es eju jau kopš septiņu gadu vecuma, tur es piedalījos arī Bērnu Žūrijā un bibliotekāres man ir ļoti tuvi pazīstamas. Tas nozīmē arī to, ka man ir neērti prasīt tādas grāmatas, kur ir daudz rakstīts par seksu. Ja nu viņas padomā, ka no mīļās, jaukās meitenes ir izaugusi kaut kāda izvirtule?
Tā nu es izdomāju, ka vajag kaut kādu Anonīmo Lasītāju bibliotēku, kur neviens neredz, ko tu paņem uz mājām. Vai arī nekad nevajag sadraudzēties ar savām bibliotekārēm. Vai arī nevajag uztraukties, kādu iespaidu par sevi tu atstāj bibliotekārēm/aptiekāriem/citiem sabiedriskajiem darbiniekiem, kurus tu patiesībā nemaz tik ļoti neinteresē, kā esi iedomājies.
Mūzika: The Coral Sea - Look at her face
|
Jūlijs 15., 2008
23:37 - Būt labai ir grūti
Es šodien biju nolēmusi būt laba un tiešām centos. Bet laikam man nav lemts būt labai.
Sākās viss ar to, ka biju savākusi mājās 2 maisus ar drēbēm, kuras man kļuvušas par mazu, un drēbēm, kuras nekad nevelku, bet glabāju ar domu, ka "gan jau kādreiz noderēs". Šodien cieši apņēmos drēbes nodod cilvēkiem, kam tās vairāk vajadzīgas. Ar vilcienu aizkratījos līdz pašai Rīgai, atradu Sarkano Krustu, iemetu drēbes Anonīmo ziedotāju konteinerā, apgriezos ap stūri un pamanīju Sarkanā Krusta mazcenu veikalu. Jauki. Mazcenas nozīmē, ka kaut kāda cena ir. Bet es gribēju atdot savas drēbes par velti. Ja es gribētu drēbes pārdot, tad izdarītu to pati uz ielas stūra un pati noteiktu cenu. Bet, protams, ka es negāju atpakaļ , nelīdu iekšā konteinerā un nevilku ārā savus maisus. Domāju, ka tas nebūtu atstājis par mani labu iespaidu. Bet es jutos drusku piečakarēta. Nākamreiz es drēbes došu kādai organizācijai, kas maznodrošinātajiem tās atdos, nevis pārdos.
Pēc tam es braucu uz Valsts Asinsdonoru Centru, cieši nolēmusi nodot savas asinis un izglābt kādam dzīvību. (Tas ir mans sapnis jau kopš 13 gadu vecuma. Jā, zinu, dīvains sapnis.) Baiba teica, ka manas asinis var neizmantot, tad tām beigsies derīguma termiņš un tās izmetīs miskastē, bet tas nemazināja manu pārliecību, ka man kāds ir jāglābj. Bet, kā izrādās, man ir ļoti zems asinsspiediens un neredzamas vēnas, tāpēc māsiņa mani ar visu manu labo gribu sūtīja mājās. Vismaz noskaidroju, ka mana asinsgrupa ir A+ un dabūju nozīmīti.
Tagad es nezinu, kur likt savu labdarīgo potenciālu.
Garastāvoklis:: vīlusies un nedaudz nikna
Mūzika: Placebo - Where is my mind
|
09:18 - Hameleonu rotaļas
Vakar biju ciemos pie vecmammas. Sapratu, ka man ir raibu raibie raduraksti. (Nu, gluži kā Hameleonu rotaļās.) Vecmamma saka, ka tur viss ir tieši kā dzīvē. Es par to pat nešaubos. Vairs ne.
Viens mans onkulis ir precējies 3 reizes. Otrs onkulis ir precējies 4 reizes. (Bet varbūt jāskaita 3 reizes, jo viņš divreiz apprecējās ar vienu un to pašu sievieti.) Krustmāte ar krusttēvu izrādījās šķīrušies pirms 15 gadiem, bet neviens to nezināja, jo viņi jau tāpat dzīvoja kopā. Tas atklājās pirms pusotra gada, kad viņi paziņoja, ka taisās precēties vēlreiz.
Mana vecmamma ar vectēvu iepazinās māsas kāzās. Vecmammas māsa precēja vectēva brāli. Skaisti. Tajās pašās kāzās iepazinās vecmammas māsīca (sauksim viņu par Kerolainu) ar puisi vārdā Ridžs. Vēlāk viņi arī apprecējās un viņiem piedzima meita. Bet tad Ridžs iemīlejās Kerolainas māsīcā (sauksim viņu par Brūku). Tad nu Ridžs apprecēja savas sievas (bijušās) māsīcu. Nu, protams, ka izcēlās dzimtu naids vairākās paaudzēs. Arī Ridžam ar Brūku piedzima meita. Tagad abas meitenes ir jau lielas. Viņas bas ir manas tantes. Un viņas ir ne tikai otrās pakāpes māsīcas, bet arī pusmāsas.
Es zinu, ka tam visam ir grūti izsekot. Bet lai neviens nesaka, ka Hameleonu rotaļās viss nav kā dzīvē.
Mūzika: The Pogues - Love You Till the End
|
Jūlijs 12., 2008
22:28 - Mūzikas skaņa/skaņas
Tieši/aptuveni pirms gada es pirmo reizi noskatījos filmu The Sound of Music (1965). Man daudz kas tai filmā patika. Bet vislabāk man patika tā vieta, kur Kapteinis veda pie sevīm ciemos Grāfieni, kokos bija sarāpušies viņa bērni un skaļi dziedāja. Kad Grāfiene viņam jautāja, kas tie tādi, viņš tā nevērīgi paskatījās un attrauca - vietējie ciema salašņas. Un tas man neizprotamā kārtā likās ārkārtīgi smieklīgi. Ne jau tas teksts, bet KĀ viņš to pateica.
Reizēm viss ir atkarīgs nevis no tā, ko pasaka, bet kā to izdara.
Un vēl ir ļoti dīvaini, cik maz mēs pazīstam cilvēkus. Ne jau vienkārši cilvēkus, bet tiešām (kā mums pašiem šķiet) tuvus cilvēkus. Bet patiesībā mēs nepazīstam ne savus vecākus, ne draugus, ne bērnus, ne māsas, ne brāļus ne citus tuvus/tālus radiniekus/neradiniekus. Goda vārds - mēs nepazīstam pat paši sevi.
Garastāvoklis:: nu jau labāk
Mūzika: Blue October - Hate me
|
20:01 - Manas bēdas un kapusvētku koris
Ir reizes, kad es gribu runāt par savām problēmām. Un ir reizes, kad negribu. Šodien es negribu. Tomēr par spīti tieši šodien visi uzskata, ka viņu pienākums ir uzklausīt manas bēdas. Viņi saka, ka neko nevajag paturēt sevī. (Šreks tā Fionai teica par atraugām.) Bet man tiešām šodien negribas. Tad nu man nākas kaut ko neveikli izmocīt, lai labu nodomu vadītie cilvēki nejustos vīlušies. Jo galu galā - viņi tikai man mēģina palīdzēt. Paldies. Bet es no tā nejūtos labāk. Kāpēc visi domā, ka tieši viņi ir tie cilvēki, kuriem es gribētu atklāt savas jūtas/dvēseles stāvokli? Viņi apsēžas uz manas gultas maliņas un gaida...Bet man nav ko teikt. Jo tieši šodien es esmu nolēmusi dzīvot tālāk/domāt pozitīvi/neieciklēties uz skumjo/saskatīt visā gaišo pusi.
Šodien es biju kapusvētkos. Pirmo reizi man patika. (Zinu, ka izklausās dīvaini.) Bet man bija tāds dīvains noskaņojums. Es pat skaļi dziedāju tās garīgās dziesmas. Pirmo reizi neuztraucos par to, cik labi/slikti skan mana balss. Tāpat jau 60-70gadīgo tantīšu koris nebija liels konkurents manam vokālam. Mēs jau bijām vienīgās, kas dziedāja. (Bija vēl daži, kas kaut ko klusi murmināja zem deguna, kas iebāzts lapelē.) Kāpēc cilvēki kautrējas dziedāt skaļi?
Garastāvoklis:: pārēdusies
Mūzika: Anna Nalick - Breathe
|
|
|