Mincis

atklāju, ka pedikīra laikā var lasīt grāmatu.

Nav tā īstā laime svētkos apdāvināt sevi, bet - ja reiz valsts man tādu iespēju dāvājusi, būtu neprāts nepaīsināt plašu vēlmju sarakstu (348) - ko tik pa negaidītu prēmiju neizdarīsi? Protams, ka ņemsi un iegādāsies izcilu mūziku. Un šobrīd - šobrīd sirds vēlas Black Metal pieaugušajiem un ko mierīgāku kontrastiņam :)

Reverence - Inactive Theocracy
Kārtīgi izvārtīties nepieradinātā Dark Ambient + Experimental Black Metal atmosfērā ar Silent Hill rūsas elementiem. Albums man zināms sen un arī piemirsts ikdienas gaitās. Bet platei - tai ir spēks lietas atgriezt uzmanības centrā un tas kā reiz derēs pēc tik ilgas neklausīšanās pauzes!

Dødheimsgard - Black Medium Current
Ja vārtīšanās neaktīvajā teokrātijā izrādījusies nepietiekama, tad varēšu turpināt smērēties ar neatkārtojami avangardu un kosmiski reibinošu bleķīti, par kuru domāt vien ir patīkami. Tās savādās tīrā vokāla partijas, tā popsīgā miesas šūpošana, tas teiksmainums!

Oranssi Pazuzu - Muuntautuja
Turpinu vākt somu kosmiskās sēņošanas ripuļus. Sēnes ar Oranssi Pazuzu nav mēģinātas, bet ir aizdomas, ka šī kombinācija vestu stipri, stipri tālu, jo jau bez palīgvielām šis uz bleķīša/triphopiņa/elektronikas/psihedēlijas būvētais mākslas darbs izcili cep smadzenes.

Waveforms - Night Time Stories
Šis ripulis pēc kārtīga ceļojuma neierastā bleķī ļauj mierīgi izkāpt no raķetes. Šis letiņu Kinematogrāfiskā Ambienta gardums der arī pilsētas diapozitīvu skatīšanās fonam, piemēram. Man silti ap sirdi pirkt labu latviešu mūziku!

345 albumi vien atlikuši.
EDIT 2025.12.09: nosmēlu izdedžus, palika 280. Tā jau ir krietni labāk.
EDIT 2025.12.11: 252 - izmetu CD no višlistes, tas man šobrīd nedolbī, plates. Visa uzmanība platēm.

Ū, tikko uzzināju, ka O Saala Sakraal pirms pāris dienām izlīdis jauns ripulis – Oastar.

Es tik tiešām nezinu citu muzonu, kas spētu skaņā tik labi ietērpt diezgan sūru Smagvakaru. Visa tā vizuālā un skaņas valoda, kas ņurcās gar nāves varā nonākuša ķermeņa transformāciju, tumši kaislīgs dzīvības un nāves rituāls, atgriešanās pīšļos - man šķiet baigi spēcīgi un muzikāli - ļoti veiksmīgi. Ja vēl būtu šie darbi pieejami platē, bet pagaidām tik CD pieejami...
Skaņu var raksturot kā tribal/ritual ambient ar industriālu pieskaņu un kinematogrāfisku dabu - šis albums rādās labos ritmos saknes dzinis, nesmādē arī giču, baisas subbasa līknes, austrumu instrumentus dīvainos kontekstos apvienojumā ar rīkles dziedājumiem un spēcīgu, teju nospiedoši spēcīgu atmosfēru. Heilung sūrais brālis.

O Saala Sakraal - Oastar
https://cycliclaw.bandcamp.com/album/oastar

Šis gabals rauj jumtu nost - nav iespējams atturēties un neuzgriezt skaļāk!
https://cycliclaw.bandcamp.com/track/we-come-cloaked-in-the-guises-of-the-woods

Interesanti bija vērot sabiedrības attieksmes maiņu, mūžam garos matus nomainot pret lisaku.
Uz pašpārliecinātību arī šis izgājiens interesanti atsaucies.

par roblox bloķēšanu krievijā

nē, krievija nebūt nav pirmā valsts, kas bloķē robloksu
pirmā, man liekas, bija turcija
ar paskaidrojumiem, ka smilšu kastē, paralēli kotlešu, pilsdrupu un ūdens kanālu celtniecībai, tiek propogandētas LGBT vērtības
kā arī tur piedalās pieauguši vīrieši ar neveselīgu interesi pret bērniem

apbrīnojami, bet nekādu prūfu tam atkal nav
nu, jūs saprotat, ir jāeksistē precedentam
kādu paņēma pie dziesmas propagandā vai arī neveselīgajā attieksmē un iesēdināja kaut vai uz 15 diennaktīm
bet tur ir viens vienīgs hipotētiski varbūt
nākamgad vai citu gadu, bet varbūt nekad
varbūt tuvā pagātnē vai tālā nākotnē

fan fikšen pilnīgi

Šis bija baigi labs pasākums - žēl, ka piesmēlos un nenoturēju līdz galam. Esmu tas, kuram kūka sejā tika : D
Vecā paskata kadri tika filmēti ar vienu no pirmajiem Nokia kamerfōniem.

Dehydrated Goat - Beaver Rots From The Tail
https://www.youtube.com/watch?v=NPmab7UKDws

All hail the goat!

Ja es skatos uz reliģijas labajām pusēm, man ar to nav īsti problēmu - simpatizē ideja, ka reliģija ir nekas vairāk par ilgtermiņā veselīgām un tūkstošgadēs pārbaudītām attieksmēm un dzīves skolu, kas ietērpta iekš misticisma - nozīmju pārnešana līdzīgi kā teikās.
Kad nodestilēju nost šīs atšķirīgās dievības, tad kodificētās uzvedības normas man globāli izskatās stipri līdzīgas. Nav nekāds brīnums - loģiski, jo reliģija NAV atdalāma no cilvēka. Cilvēks ir visu reliģiju autors un Homo Sapiens sugai ir konkrētas un līdzīgas izpausmes it visur, kur tas ir.

Kad vientuļš cilvēks caur reliģiju atrod kompāniju un lietu, kurai nodoties, tādējādi aizlāpot šo tukšumu un pienesot kādas vērtības dzirksti dzīvē - ar to man arī nav problēmas. Beeet, kad tur panesas asa rīcība aklas ticības vārdā - tad gan man ir masīva problēma, jo bieži vien tas pie labuma nenoved - rodas tik diskriminācija uz ticības pamata - gan konfesiju starpā, gan plašāk. Un "mīlestības reliģija" sāk karot par destilētajiem dieviem, pazaudē savu patieso mērķi.

Nedrīkstētu piemirst arī to, ka Bībele kanonizē diskrimināciju pēc ticības - skat. Mateja evaņģēliju 10:14​ par piemēru - tāpat kā Marka evaņģēliju 6:11 un Lūkas evaņģēliju 9:5 - pēc būtības diskriminējoša reliģija kā jau visas Abrahamiskās: ja nenotic un nepievienojas, tad necilvēks. Tā skaitā ebreji, kas ir kristietības sektas autori - kristietība radās kā Jūdaisma atzars. Konfesiju kari jau iz cepšanas stadijas. Un Islams arī savas saknes meklē Jūdaismā - jaunākā no Abrahamiskajām un visnetolerantākā pret to, kas notiek ārpus tuksneša...

Lietojiet atbildīgi savus vienīgos patiesos dievus.

pēc kovid potes jau vienreiz tā bija, bet nu jau atkal paaugstināts kopējais holesterīns. kādā sakarā?

Par savu bērnību un tīņa gadiem jāsaka, ka, atskatoties uz to ar šodienas acīm, esmu spiests secināt, ka bērnība man tika dota tikai līdz 5 gadu vecumam. Pēc tam sākās nelaimes, veselības problēmas, sūdu vārīšana un citas lietas, kuras mēģinot atcerēties un izvilkt no smadzenēm caur ķipa amnēzijas plīvuru, paskaidro manu personību nu diezgan smalki. Terapijai līdzīga nodarbe, nododoties apzinātai smadzeņu bakstīšanai un jautājumu uzdošanai sev - to skaitā neērtu.
Pielīdzinu amnēzijai, jo tiešām gadiem šķita, ka bērnību vienkārši neatceros - tumša bilde. Jokoju, ka traumas noraktas. Bet nu, ja apzināti apsēžos un lieku puzli kopā, tad kaut kas atgriežas, iezīmējas un vienkārši izlec no atmiņas pēkšņi.
Gribētos domāt, ka visa šī bēdu putra mani ir veidojusi labāku, ka sistajiem agri jāpieaug un jākļūst viediem, nevis jāvārtās depresijā, domājot par pagātni un slikteni vien, bet nu - tajā pašā laikā man šķiet, ka, iespējams, esmu mentāli bik pagātnē - par gadiem 10, kas arī ķermenī atspoguļojas lol: 43 gadi un vēl paprasa dokumentu. Un vairums manu sieviešu - jaunākas, to skaitā arī 10 gadus jaunākas... Sauc to par atpalikšanu vai mūžīgo jauneklību - man vienalga, manu ikdienu tas tāpat ietekmē precīzi nekādi.

Publicēt vai nē, vai kādam būtu interesanti lasīt to, ko man bija interesanti rakstīt? Domas uz virtuālā papīra saliktas, atliek smuki un loģiski sakārtot/rediģēt. Beigu galā - svarīgākais faktors šeit bija tā rezultatīvā rakņāšanās un rakstīšana. Publicēšana ir sekundāra, jo esmu jau ieguvējs :)