pirmkārt, ne nu prātam, ne degunam īstenas mērauklas nav, tādēļ jebkura gaušanas balstās uz "iekšēju pārliecību" vai vismaz aizdomām.

otrkārt, nedomāju, ka bieži būtu sastopama "skaļi izteikta iekšēja pārliecība", kura piedevām tiktu izteikta bezmērķīgi.
nu, piemēram, cik bieži Tu sev paziņo un pēcāk atkārto kādu satraucošu atklājumu par greizajām kājām vai spriešanas spēju iztrūkumu, atrodoties telpā, kur neviens Tevi neredz, nedzird un pat spoguļa nav? tas ir bezjēdzīgi.


un galu galā -
tas, par ko es te fuktierēju, ir fakts, ka visādas aizdomas un pat "iekšējas pārliecības" nav diez ko drošs mērinstruments, tālab jāpieļauj doma, ka tas var arī kļūdīties. turklāt visnotaļ krasi kļūdīties. tajā pašā laikā skaļi vai tikai čukstus izteikti apgalvojumi ir visnotaļ reāli. un ja vēl tos atkārto miljons reižu...

hm... tāds šamaņa-mazohista scenārijs.
:)