par pļavu
dzīve kā meža pļava, - tik sen nearta un neecēta, cik sen no manis pēdējā ticība pamuka. pusakli, puskurli, līki un greizi sīkie krūmeļi stiepj savus kaulainos pirkstus viens otram pretim. un velēna - bieza jo bieza, kūla sagūlusi, ka ne bedrīti izplēst, ne ūdeni ieliet, ne arī ko jauku (vai vismaz prātīgi perspektīvu) iestādīt. dzīve aizaug.

lai cik sūdīgi izskatās, ja nekas cits, tad vismaz runču pauti vēl ik vasaru uzzied, un man sametas kauns par ņerkstēsanu, žēlošanos, gaudu dziesmām un visu to krāšņi izvērsto bezcerības un tizluma apcerēšanu.