lidot
ar šausmām kostatēju, ka ritma ziņā manas brīvdienas sāk arvien vairāk līdzināties darbdienām.
panika aug augumā. arvien šķiet, - kavēju kaut ko eksistenciāli svarīgu.
darbdienās šo vājprāta dzinuli slāpēju, nogurdinot sevi, līdz pašļupstēt vairs nevar,
bet brīvdienās mēģinu izlikties par mirušu un gulēt, un necelties neparko,
cerot, ka tikmēr realitāte kļūs mazāk reāla.

līdz ūkai tā maršēšana (kreiso, kreiso, viens divi trīs!), tā izdzīta maratonista klumburēšana un gudra viepļa drūvēšana, un nemitīgā izlikšanā, ka būs jau labi...kaut kad.

vakar klausījos veco labo latviešu estrādes gabalu - kaut kur tālu tāl vēl ķiršu lietus līst... - un tik ļoti sakārojās, lai kaut mirkli būtu viegli. tik ļoti sakārojās, ka varētu pat pa manu astotā stāva logu izlēkt. lai lidotu, kaut mirkli lidotu.

gribu sajukt prātā - dziedāt un dejot, un ziedu vainagus vīt, un nedomāt neko, neko, neko.