Bet bija - kaut kur bija zeltainas papardes fraktāļu pirksti, kas grābstījās gar proletāriešu nočurātu stabenes mūri. Un sapņi protams kuros gandrīz ikvienā atombumba ekspluodē pēc tam.
mīlot sevi - tu iemīli šnabi, un nepeldi lai nokļūtu savā otrā krastā, bet peldoties vienkārši otru krastu redzi. diršana tā iekšējā brīvība ir, brīvība vispār ir diršana.
otru pusi jumta norauj lifts no augšas, jo pauris palicis durvju šķirbā. Ko bolies kā te viss iekārtots? mums te atsvari, trosītes un apkalpošanas dienests jomajo ja kas ne tā.
regularitāte, nu cik var teikt ir lifta darbības jēga - tās pogas nafig nav vajadzīgas ja lifts braukā tā normāli šurpu turpu. es esu tādos braucis - paspēj tikai ielekt pēc mašīneļlas smaržojošā finiera kārbiņā. gar ausīm tur žvarkstēdami zobrati griežas. Protams, dakter, ieplīsis spogulis arī tur ir. protams. Un ēkas pirmajā stāvā līgavu kleitu veikals.
ABumba pēdējo reizi sprāga tur uz Bauskas pusi skatoties. jaunas tehnoloģijas - spoža lode izšķīda pa vertikāli raidot sev apkārt miljonsreizes smalkāku par žileti nāvējošu plakni. Bet bija arī atmosfērisks tricinājums, jo izbira logu stikli un lauskas mirdzēja pēdējā mirklī. pēdējā mirklī mirdzēja salaužot visu to mūsu dzīvās planētas tamborējumu nafig. Klasiskās sprādzienu sēnes manu postpasauli padara putekļainu, jaunā versijā viņa sastingst, pēdējā mirklī sastingst.