un par ko man tie suņi sapņos kož
nešķirnes kranči, vilciņi nespodru spalvu
ne jau nu baigi sāp
bet tikai zin ka kodīs, nolemts tas - un atkal suns ar zobeļiem kā zāģīts iekožas manā rokā starp elkoni un plaukstas locītavu. Es ieriktēju savu roku tā lai dziļāk, tā lai praktiski nesāp. un viņš kož. reizēm tā es izglābju kādu, kurš būtu sakosts, reizēm, jā bezmazvai garlaikoti redzu suņa ģīmi skrienot man pretī un garlaikoti, jā es sagatavoju savu roku.