vakardiena kā slapjas skudras trajektorija
nē, sausas skudras.
nakts viducī mdma opera, kristālisks sniegs, visas laternas iedegtas.
ikviens punkts izstaro miljards vektorus tieši acī un es staavu un brīnos, kā viņi tādi taisni, bez izliekuma nonāk manā acī. no ikviena kristāliskā ūdens atoma - tieši manā acī. man ir sarkani vaigi, nosaluši vaigu gali.
- iedzersim tēju?
- protams, dzersim tēju visu nakti, kamēr vien maisiņiem krūzē būs vietas
tad nāk ausma, tā pati rīta gaisma, kas nedēļas vidū (ja rīt ir brīva diena) liek piebriest džinsu priekšai.
tā pati gaisma, šorīt nodevīga, izrēķināta, neatceļama.
gandža ir tā, kas izliec vektorus, liek tiem kļūt vijīgiem, eļļainiem. piešķir jēgu.
gandža ir tā, kas blāvā rītā krupi pārvērš par krūti.

es neatceros - tev neko nevajadzēja? Vai vajadzēja visu?
Protams, ka iņ un jaņ ir atceļams un tā erotiskā liekuma vietā būtu novelkama skaidra, taisna robeža un pretkrāsu bumbuļi - aizkrāsojami. un ne jau tur zem kaut kāda binaritātes lozunga, bet vienkārši tā smukāk. Redzi - b/w/b/w/b/w. Viss noslēdzas, nočīkst eņģes - durvis aizveras - un laimīgs tas kas paspēja.
iekšā.
- dzer ārā!
- spļauj ātri ārā! Vai tu dzirdi, ko es tev saku!
- jau noriju!
- joptvaimaķ