mana nāve braukā mellā mašīnā
ar gaiši zili uguntiņu.
brīnums. par ko viņš tik vīrišķs - tas brīnums.
un nevajag man brīnums akuzatīvu. es meklēju lokatīvu.
lokomotatīvu uz sliedēm kā drezīnu ar skaidru atiešanas laiku.
ar eļļainām ceļmallapām un in-out-in. nē out-in-out.
augšā
lejā
augšā
Maya, tu man jautāji par ko tik skumīgi posti. es muldēju
par grāmatplauktu augstumu. es nezinu. tas rodas milimilimetros
starp pirkstu un klaviatūru. vai starplaikā starp viens un divi,
bet nav trīs. bet vismaz daudzmaz godīgi.
daudz maz
daudz maz
viens divi
viens divi
ritmi un ornamenti
un kurš būs tik drosmīgs?
kurš pateiks ka
nav ne ritmu
ne ornamentu
jo vienu reizi pulsē tu
lai citam elpu ievilktu
bet mākoņi. pilnasinīgi septembra mākoņi.
un tu aptieka - čorts. es lasu tavu frendlisti bet netieku pie tavām tabletēm.
un tu capslock? kur tu to savu līdzsvaru, jei bogu, līdzsvaru regulē?
un kur jūs visi slēpjaties,
ka šitādi mākoņi
īstie septembra mākoņi.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: