|
|
|
July 2nd, 2015
 | 12:04 am
Prokrastinācija sit augstu vilni. Tā vietā, lai rasktītu atskaites, labāk paravēt burkāniņus, vai ieraudzīt, cik feina šovakar vakarsaule un iet pabildēt lakstus.
|
July 23rd, 2011
| 11:32 pm
tā jau ir, kad skola iet uz beigām, jāsatiek reāli forši cilvēki. šodien nomarinējos pa mācību pilsētu visu dienu, smaidot un labi izskatoties un komunicējot un bildējot ar MO Nikonu visādus random garāmgājējus, kas tusnīja augšā kokā.
pašā vakarā direktora kungs mani satrieca līdz sirds dziļumiem, sakot, ka vienu aprīkojuma kasti lai ņemu mājā - man esot 4 dienas laika lēnā garā savākties un ... savākties. nu ko - rīt būs jātusnī augšā kādā no senču ozoliņiem...
un protams, tam visam pāri - elle&indija. saožu jautru nākotni, joptvai!
|
June 13th, 2011
| 11:41 pm
man šovakar vajadzēja puķu dobi izravēt, tomātiņus piesiet, zālīti nopļaut, uztaisīt apkopi motorzaģim un saremontēt krūmzāģi, novākt ķieģeļu čupu, uzstādīt jauno bišu stropu, bet es visu vakaru nopļarzāju ar GG un UĻ, kuri sazinkāpēc bija ieradušies manā miestā ķipa pūču ekspotīcijā, taču tā vietā dzēra bairīti un, odus klapējot lieliem vēzieniem, tarkšēja par senajām biologu dienām un iezīmēja arī dažas nākamības dzīslas.
vot vot
un pēc šīs sarunas es tagad nezinu - kā man būt. kaut kā jau būs jābūt, taču Daugavpils vai Jelgava? a varbūt tiešām Jelgava?
tomēr skaidrs ir viens - ar Peķku un Zīļuku gan būs jāiepazīstas, lūst vai plīst, agri vai vēlu. man ir čujs, ka tas būs to vērts.
|
May 21st, 2011
| 12:50 am
vot, redz kā ir, kolēgas. kad piešvilpjos, tad klausos tādas pērles kā PER - Līdzsvarā (...) un Musiqq - no 10-10 (....) un pietam, gūstu no tā mjortvo kaifu.
|
May 5th, 2011
| 11:03 pm
tenubija tenubija tenubija vasarssvēēētki, tobiš, es gribēju teikt - traktorpikniks.
Jancim sa-jājās ruļļi, man divreiz iesprūda drošības sajūgs, man pārsprāga riepa, brālim pārspraga šļauka. Lai arī nesanāca gluži visu dienu piknikot, vienalga - izkratoties traktorī sajūta kā maltās gaļas masai.
(turpinu sapņot par šainīgiem džoniem dīriem, keisiem, fendiem un lambordžīnī....)
|
April 30th, 2011
| 11:49 pm
oi, ko tik šodien nesadarīju. pat veselu ziemciešu puķu dobi ierīkoju... ja vien kāds urļiks tur nebūtu rudenī iebakstījis tulpes, pavisam labi būtu. un tās brunnejas - kā pārziedēs, tā ar cirvi ārā! baisi laksti. rīt laikam jāaizšauj uz stādu parādi, jānopērk pāris laksti - drošvien ķirši, bumbieriene Vasarine Sviestine (sļīka da zjams atceroties tos bumbierus....), kāda Tunberga bārbelīte, kāda krūmu čoža, moš aronijas arīdzan (lai vecajās var izvicināties ar Husqvarnu). Un parūkkoks, yay. Un ēdamais sausserdis. Par fakindārgajiem skujokiem es laikam pagaidām nesapņošu. Par vītollapu bumbieri arīdzan ne. Par katalpu un gledīčiju - arī ne.
Kad man būs savs rančo, man būs arīdzan savs dendrārijs, ka es te stāvu! Un atbrauks ciemā draugi, varēs laiski trimpelēt ledustējas vai ko štengrāku uz rančo terases, no kuras pavērsies pasakaina ainava ar manu ūberpasakaino dendrādiju un pasakainajām puķu dobēm priekšplānā un vērot saulrietu varēs, jā. Un dziedās svimpīši, sienāži, siseņi, vējš, cikādes līdz uznāks nakts.
|
April 25th, 2011
| 12:54 am
šitais vienkārši uzsita asinis: http://www.youtube.com/watch?v=VHcbe2BgGxQ
nu kā var cilvēks, kas mācījies biolohiju, tādu bulšitu darīt un publicēt? un galvenais, ka veselas tautas masas viņu pielūdz, sajūsminās un kaifo, līdz ko viņš norēgojas zilajā ekrānā un kas pats trakākais - asociē ar "īstenu dabas draugu un krutāko dabas zinātāju". čalim gan nenāktu par skādi dažreiz arī septiņreiz nomērīt un tad vervelēt.
|
April 24th, 2011
| 10:25 pm
Šodien radās jauks vakara topiks par izlaiduma tērpiem. Pieņemot, ka es to skolu pabeigšu, sagribējās, lūk, uzvilkt šīs:...
... klāt tām pievelkot četrstrīpu krievu tautastērpu iz centraļtierga, izplūkāt uzacis lociņveidā, iepriekšējā vakarā uzdauzīt vienu aci zilu, sakrāsot melnas skropstas ar iespējami lētāko tušu, lūpas - sarkanas, sarkanas, mēnesi pirms notikuma norkāsot matus ar Buķiki matu krāsu, lai pabalē, tad ar koši lillā/zelta matu gumiju saņemt augstā astē, zelta/pērļu pakaļdarinājuma auskarus ausīs iekšā...
nu, ko es aizmirsu? domāju, būtu ka es īstena vakara NAGLA, *ļin.
|
April 20th, 2011
| 11:58 pm
māsai bija idee.
lielveikalos irot tādi "vīriešu atpūtas stūrīši", kur veči var iedzert par brīvu Carlsberg aliņu, atlaisties ādas dīvāniņā un uzkapāt galda futbolu. nu redz, nez, ko teiktu sabiedrība, ja māsa ierastos tādā stūrītī, izvārtītos pa dīvānu, izlaktu visu aliņu, sasistu visus galda futenī un galu galā vēl pievemtu paksi un cēli aizietu prom?
|
April 19th, 2011
| 08:55 pm
http://d.pr/55Dl - uzšķir un tecini garu garu garu siekalu...
(Tas nekas, ka pusi no tā tu tāpat nevari nopirkt vai nerubī uzšūt, bet otra puse no tā tev mugurā vienkāši izskatās atbaidoši - var taču pamielot acis pie glancētā ekrāna...)
|
| 04:52 pm
prakse prakse prakse... vakar lika pļaut tūju dzīvžogu, šorīt pēc tādas atrakcijas krušku grūši noturēt - būtībā roka lupatā, kā 1999.gadā. vot i vam padarki. un tam visam bonusā vēl pamatīgs aukstumpumpas pleķis pa visu ģīmi, izskatās, it kā man būtu kaut kāda tur faking psoriāze.
jau otro dienu visu laiku stādām kokus - pamazām iemācos cilvēku vārdus, arī koku vārdus, arī visādus knifus, arī braukšanu pār dārgāko tiltu pasaulē.
Bišku besī tas, ka zināšanas dendrobotikā man vēl ir autiņu stadijā - un gribas sabāzt galvā visu uzreiz, bet pelēkās vielas kapacitāte vairs nav kā trešklasniekam. Vecums, vecums, ko padarīsi...
|
April 11th, 2011
| 09:50 pm
pēc 3 dienu aktīvas stradāšanas ar fiskara teleskopiskajām šķērēm, rokas kā pātagas un savienojuma vietās sāp. sāp arī spranda no nepārtrauktas bolīšanās augšup, sāp arī kakls no nepārtrauktas stāvēšanas vējā, pat parādās kaut kas līdzīgs aukstumpumpām un iesnām.
lūk, uz visa šitā jaukumu fona, manas sāpošās ekstremitātes varētu būt spējīgas uzrakstīt atteikumu tam līknīšbīdīšanas darbam, jo tas tomēr ir sick un es to nevaru (negribu).
Done.
un tagad es iešu gulēt.
|
April 10th, 2011
| 09:46 pm
sou, kā šito nosaukt - goķik caca?
|
April 4th, 2011
| 11:44 pm
tākš, man domāt, iru pasakaini iegrābusies. bīdīt līknītes 3x 46 lpp un vēl par zīdaiņu tēmu, vot tev darbiņš traktoristai zāģeristai metinātājai. draudzība maksā. laikam jānosolās sev vairs nekad nevienam neko nebīdīt citādi izputēs ar galiem mani diženie plāni par nasingdūingu, teļļuka skatīšanos, resnēšanu uz dīvāna, grāmatu lasīšanu vai ... tree watchingu.
|
 | 03:20 pm
kāds nevēlas precēties? man vienkārši gribas iemeslu nopirkt un uzvikt ŠĪS.
|
April 3rd, 2011
| 08:52 pm
Tikko iznesu no mājas ārā mazo tritonu, tis laikam malkā ziemoja, tagad hormoni pieteicās čalim/beibei. Kā nu nepieteiksies, silts un saulains - viss gaiss vibrācijās - strazdi, zosis, dzērves, pat sarkanrīklīte atlidojusi, par pilnīgi aptrakušajām lielajām zīlēm un dzeņu drum'n'bass pat nerunāsim. Šodien staigāju vienā krekliņā, redz, gribas man to kraukšķīša iedegumu, kamēr vēl sniegs līdz šekumam un labi atstaro. Bišku arī malku pazāģēju (kā pienākas indivīdam ar motorzāģa vadītāja apliecību), bet rādās, ka vecaiszēņs Husis jāved uz regulēšanu.
bet atcerējos ka vienu spilgtu ainu iz piektdienas, kad iebraucu savas provinces lielveikalā iepirkt šādas tādas gastronomiskās preces. viekala stajankā iebrauca koši dzeltenzaļš Jeep Wrangler, no kura izrāpās sapņu pāris (nu, tādi laimīgie, skaistie, veiksmīgie n shit) - džeks un beibe, kuru drēbes bija absolūti pieskaņotas mašīnas krāsai. Dāmai bija sūnu zaļš mētelīts (stilīga fasona, doh) un tāda pašas toņu gammas puķaini legingi, bet čalim bija perfekti mašīnas toņa zaļas kurpes, haki jaciņa, haki bikses, un tādi šokolādes krāsas viļņaini pusgari mati, kā renegātam.
lūk, ļaudis, tas nozīmē ar stilu dzīvot.
|
April 1st, 2011
| 06:42 pm
bum čiki čiki
tikko tikai atjēdzos, ka šodiendiena bija mana pēdējā īstenā mācību diena skolā. nu lūk, kaut kā skumji kļuva. patinot filmiņu atpakaļum, jāteic, nav jau ar tik traki, liktens man piespēlē jaukus cilvēkus ar ko kopā dzīvi noskrubināt. visā skolās tā iraid bijis.
būšu atcerēties ar visplatāko smaidu!
|
March 30th, 2011
| 11:22 pm
šobrīd iru hipsteriene un klausos James Blake
jeb citiem vārdiem sakot - negribas rakstīt mājas darbu, negribas domāt par lietām, ko vēl vajadzētu paspēt izdarīt iespējami drīz.
un negribas rītdien kāpt kokā.
|
March 28th, 2011
| 10:08 pm
un tā es šodien stāvēju pusotru stundu uz traktora mtz jumta, vēroju saulrietu un ar drebulīgiem pirksteļiem remontēju to sasodīto trīsfāzīgo kabeli, kas vakar sarīkoja kombuļu lāzeršovu, bet šodien ar skaistu paukšķi izblieza visus iespējamos korķus un ar nervu galiem jutu, kā traktora jumts, saulei slīdot arvien zemāk, mazpamazītēm apledo.
arī stabili nostiprinās iekš TOP10 debīlākajām lietām, ko nācies darīt ever.
|
March 26th, 2011
| 03:38 pm
kārtējā nedēļas nogale, kad nākas darīt kaut ko tādu, ko nemūžam nespētu iedomāties sevi darām. ceturtdien, piektdien sadomāju apmeklēt savas diženās praktiskās nodarbības. uzdevums - veidot formu liepām kvartāliņam ap Antonijas, Alberta, Bruņinieku un Dzirnavu ielām. Strādāja visa firma X, un mēs, apmācāmie tā kā pieslēdzāmies. pirmajā dienā es strādāju kā zaru gruščiks un striķīša turētāja - nudien nedomāju, ka man, manā vecumā un ar manu ciengod izglītības līmeni nāksies steberēt pa suņa kaku pieķēzītām kupenām Jūgenda rajonā, lasīt zarus un slaucīt ietvi pretī ĢZZF, kur pims četriem gadiem pati daiļi saģērbusies devos študierēt tādas augstas zinības kā telmatoloģija un Latvijas Ģeogrāfija un galu galā oranžajā vestē un kaskā pižonēt gar tūristiem un traucēt viņiem uzņemt pasakainās jūgenda bilžas. tam visam pa virsu bija jauks vējelis, kas kapāja cauri kauliem, kā rezultātā vakarā es iedzīvojos paraniodālās galvassāpēs un arī tik pat baisā sliktā dūšā. vakaru atzīmēt salādēju biedrus mašīnā un devāmies uz rīgas nomali veikt dērtī dīlu - tobiš, apskatīt un iegādāt lietotu bet vēl labu alpīnisma aprīkojumu. aizbraucām uz Biķernieku meža malu, kur ir kafūzis Wi-fi ar restoto žodziņu, pie kura ieparkojāmies. tad pie mums piebrauca vīrs, atvēra bagažnieku un sāka žvadzināt dzelžus. garām ejošie cilvēki paātrināja soli, vai centās no mums attālināties, jo īpaši tad, kad es centos uzlaikot šo sistēmu kurai nav klipšu, bet kura ir jāsarausta un es pati to nevarēju izdarīt, tādēļ tas čalis rāva, bet es turējos pie bampera (izskatījās diezgan autenstiski, ka mani sistu). Dīls notika un cenšoties nepievemt savu personīgo mašīnu kopā ar kolēgām devos mājup. Otrā diena pie liepām bija mazliet jestrāka. Jau no paša rīta man l ika kāpt kokā un veidot formu liepai uz Antonijas ielas. Protams, man tur gāja šaldi baldi, jo īpaši tādēļ, ka uzrāpos ar diviem linardiem un tādēļ, ka tik izvarotā kokā iepriekš nebija kāpts - stabota liepa, kurai atvases (vistacamāk) turas uz puņķiem pie satrupējušā stumbra. atlikušajā dienā gan turpināju savu "davai pamīcīsimies ka pa suņu sūdiem" epopeju. tā kā pie izmaksātu pusdienu galda izmuldējos, ka šodien varu palikt tik ilgi, cik vajag, mani kolēgas Uldis un Gunārs (Guntars) to arī izmantoja un teica, ka man jāsagaida ar viņiem zaru savācējmašīna. Viņi vāca zarus, taču man iedeva ... lapu pūtēju! ... un lika nopūst visus trotuārus, kur bijusi koku kopšana. tad pieķēru sevi pasakainā situācijā - krēslojoša Alberta iela, kur es staigāju ar lapu pūtēju un pūšu trotuāru, kur uz kvadrātmeru samesti labi ja pieci zariņi. pa ceļam aplūkoju pasakainos impresionisma gleznojumiem, ko zaru savācējmašīnas kauss bija atstājis uz Albertielas bruģa izsmērējot suņu strunkuļus. Viss bija labi, lidz sākās sniega ģorga un izskatījās, ka es kā pilnīga plānprātīgā staigāju ar lapu pūtēju un pūšu sniegu. tādi nu pīrāgi.
|
March 22nd, 2011
| 10:45 pm
šodiendien devos cīņā ar kopš ulmaņlaikiem nekoptajām ābelēm. divas apgraizīju tā konkrēti, bet radās arī secinājums, ka noderētu kādi citi gadžeti, piemēram, salokāmās trepes. nu, vēl kādas nieka 20 ābeles palikušas.
bet kaimiņiene atnesa man šampi un šoķeni, par nezinko. sāku tukšot pudeļonku jau pēcpusdienā un laikam tas bija pie vainas, ka vakara maiņu varēju nolauzt pat nejūtot (kur citas dienas knapi kedeles var pavilkt pa zemi), toties tagad, kad naski jāklabina grāmatvedība, nāk skarbs lūziens. kurš ir izdomājis tās debīlās maršruta lapas, pakārt viņu. ne-tais-nī-ba, jupis rāvis. un jbs vēl vajadzētu uztaisīt, citādi  ezss man atraus olas.
|
March 21st, 2011
| 03:14 pm
Ak, gastronomiskais pavasars klātum, bet ārā kaut kāds drebuļlaiks, pie tam prognozes uz priekšu liecina, ka ziemas fufaiku vēl nevar ietūcīt kādā skapja stūrī. Bet pavasaram par godu šodiendien iesēju vēl divas tondzelītes ar agerātiem (nu patīk man tā stjuaršu blūzīšu lillā krāsa), ierušināju zemē savas zilās gladiolas (kas patiesībā arī izskatās lillā), un ierušināju zemē jauniegūto baltraiblillā dāliju un apelsīnu krāsas dāliju. Lai jau aug, kopā ar sestdien sasētu kaseti, kur sabakstīju apeņu krāsas samtenes, zaļās un tumšlillā kobejas, sirdssēkļus un dažus tomātiņus. Kaut kad jau būs jāšpago uz siltumnīcu un jāizrok kāds paksis, kur iesēt salātus, redīsus, iebakstīt kādu sīpolu un joptvai, dilles neiesēju rudenī. Toties rudenī siltumnīcā "augsnes atveseļošanai" iesēju rudzus. Vīkšījos vīkšījos, kamēr pienāca oktobris (rudzus sēj, khm, augusta beigās), bet tomēr sakaisīju tās sēkliņas - ta jau redzēs vai uzdīgs. Pēdējais bliks bija no ziemas sākuma, kur rudzi sadzinuši saknītes un provēja dīgt. Tad ziema=koma, kupenas līdz olām i dziļāk.
Tagad, pagāšbrīvdienās uznāca tie lielie plusi, pamodās bites un es staigāju vienā īsroku maikā (mistiskā veidā nesaslimstot), iegāju ka siltumnīcā un bladāc - bezmazvai vieta, kur katru dienu nākt stundiņu pameditēt un absorbēt zaļo krāsu.
Bet līdz ar to visu jāmēģina atcerēties, ka jāuztaisa sēklu inventarizācija un sējas stratēģiskais plāns (iekļaujot tādus punktus kā klinģerīšu iesēšanu starp kāpostiem, sparģeļpupiņu sēklu atrašanu, otrās iespējas došanu dzeltenajiem redīsiem, arbūza iemānīšanu gurķu siltumnīcā), kā arī jāuzraksta un jāuzzīmē pagalma puķudobju attīstības vīzija un vīzijas relizēšanas uzdevumu saraksts un laika grafiks. Domājams, ar koku un krūmu sakopšanu problēmu nebūs, drīzāk nedrīkst aizmirst nopirkt skaistās japānas spirejas, pārūkkoku, sniegpārsliņu krūmu, vītollapu bumbieri, kādus saldus ķiršus, pasakaino Kēnes pīlādzīti un tās debīli rozā krūmu čožas, pardon, čužas un protams - dzeltenos ceriņus. Ideālajā variantā manai skumīgajai kalnu priedei jānopērk vēl kāda druška, teiksim lodveida eglīte Luua Paarl. Jāatsiepj sarkanajai lazdai mikoriza no meža un vispār jāsaskaita, cik daudz ābeļu man šogad būtu jāapgraiza (dažas vecās čības šogada lielajā jaungada sniegā nolūza).
Par šito visu domājot, uzreiz liekas, ka sniega aiz loga ir uz pusi mazāk.
|
March 20th, 2011
| 08:02 pm
šodien beidzot izdevās tikt vaļā no viena liela kompleksa - ciengod brālis man pamācīja METINĀT! Viss ir vienkārši - ieliec kontaktu (trejfāzīgo, jel), pieliec masas šnaili bleķim, ko jāmetina, tad otrā šnailē ielliec elektrodu, paņem kasku, notēmē, uzliec kasku, mazliet uzsit pa metināmo vietu, lai rodās kontakts un tad turi elektrodu 3mm attālumā un skaties kā bleķis vārās, jeb kā krusttēvs teica - smērē kā sviestu uz maizes.
a man likās kvantu fizika, adamantu bruņuplates, torsionu lauki un neitrīno plūsmas.
|
March 18th, 2011
| 06:15 pm
ak, manā diženajā sādžā atkal notiek notikumi.
manas vecās, ķertās kaimiņienes (nu tā, kas izkalpina savu zem tupeles pabāzto vīru Gunīti) Breša zemnieku laikā celto kūti, kura atrodas kādu kilometru no kaimiņienes mājas, apsēduši ļaunie, riebīgie metāllūžņu zagļi. Izmantojot nakts aizsegu šie līduši pa sūdu transportieri un pa lūku ierāpušies kūtī, nofenderējuši alumīnija piena kannas, izbēruši no bleķa tondzelēm kombikormu un apvākuši visus citus lūžņus rokas stiepiena attālumā. gauži noraudāja kaimiņiene. bet zagļiem nebija gana. divas nakts vēlāk viņi ieradās, lai no kūtij blakus esošās, arī par breša piķi celtās, pilij līdzīgās mājas (kur dzīvo tikai stārķis uz skursteņa) izstieptu radiatorus. bet šoreiz zagļien nepaveicās, jo diži gudri arī viņi nebija. iedomājies, braukt fenderēt radiatorus deviņos vakarā, ar vāģi daiļi nopižonēt pa ciema centru, ieparkoties pie aplaupāmās mājas un izslēgt gaismas un vēl cerēt, ka neviens to nepamanīs. protams, viens kaimiņš to pamanīja un ar dēlu gāja skatīties, kas tur notiek. (es viņu vietā būtu paņēmusi lomiku un sašķaidījusi tai mašīnai raģiku). Protams, visa zagšana šādas publikas klātbūtnē zagļiem izjuka, čaļi paspēja notīt makšeres. otrais zagšanas mēģinājums manu kaimiņieni vēl vairāk sarūgtināja un viņa izlēma rīkoties.
nu lūk, vakar naktī vienos es cēli braucu mājās no Rīgas un km no mājas skatos, ka pa ceļu tenterē mans ciengod brālis un nes kaut kādu... stieni. Izrādās viņš nāk mājās no piektdienas drope vulgaris, pie drauga dabūjis arī jaunos feinos amortizatorus, kas domāti manam nabaga vāģim. es šim saku - lec taču iekšā, ko vazājies apkārt. a viņš saka, redz, tur pie kaimiņienes kūts kaut kas dīvaini grabinās, viņš paies pa otru ceļu paskatīties, lai es droši braucot mājā. amortiņu viņš paņēma līdzi kā rungu, ja nu kas. un jā, man esot jāuzmajās, jo uz kūti aizgājis Gunītis (nu, manas kaimiņienes vīrs, izbijis mednieks), jā, aizgājis Gunītis ar BISI (iečekojāt manas kaimiņienes plānu izdzīt ziemas naktī savu vīru ar bisi sargāt kūti). es jau paspēju notrisņēt aiz bailes, ka Gunītis nezko sadomājies sacaurumos manu tā jau skumīgo vāģi un pasargdies ielaidīs kādu lodi arī man kādos mīkstumos (jo Gunītim, man domāt, arī nav pārāk pilns pulkstenis, kaut vai tāpēc, ka viņš ir spējīgs dzīvot kopā ar tādu paranoidālu veceni). saņēmu ka drosmi, ierubīju tālās fāres un ar viegli aizturētu elpu centos pievārēt pēdējo kilometru līdz mājai. Tuvojoties kaimiņienes kūtij man pavērās gatavā xfailu aina - kaut kāds liels balts stāvs klingu-klangu lec pāri kupenai un noslēpjas (moš jetijs?) braucot garām, no kupenas malas ārā rēgojās bises stobrs, bet lodes nebira. Fū. man paveicās. (Gunītim derētu piedomāt par savu kamikadzes tehniku, joptvai, nevis vazāties apkārt streļķu trandalās). Arī brālis ar svēto amortizatora štangu atgriezās mājās sveiks un vesels.
ja tie zagļi atbrauks pie mums un ja es viņus kādreiz noķeršu, par sevi ņeatvečaju.
|
March 9th, 2011
| 11:09 pm
eh, skuju ziepes un šampūns. man vēl likās, ka dzīve laukos būs garlaicīga.
šodiendienā piedzīvoju īstenu diskaķeka avarija. braucu uz skolu, jau jutu, ka dzelzs rumaciņš tā sāk pagurt. arī braucot mājup guršana turpinājās, pelēcīts godam pievarēja ļoti stāvu kalnu un... apstājās. pēc inženiertehniskām sarunām ar brāli tapa skaidrs, ka jāsēž vien kā ķipim un jāgaida, kad kāds aizvilks mājās. sarunājām kaimiņu, kurš man zvanot paziņoja, ka ē... ir idzēris pudeli šņabja kopā ar mežsargu, bet tas nekas, viņš braukšot mani savāk, paņems tik sievu un izmetīs līkumu uz blakuspagastu pēc bendžas, jo mūsu ciengod pagastā kalonkas nav. neko, priecīga saberzēju roķeles, ka mani kāds savāks, sāku īsināt laiku, gaudojot līdzi dziesmām un lasot salonā nejauši nomētātu žurci IR. Tad manā atpakaļskata spogulī pavīdēja nekas cits kā... Komatsu buldozers, kurš stūma kupenas tieši tajā ceļa pusē, kur es stāvēju un midžināju avareikas. Es jau biju sagatavojusies diplomātiskam dialogam par to, ka es, khm, diemžēl nevarēšu pabraukt malā, bet čalis letarģiski klak-klak-klak mani apbrauca un šķūrēja savu kupenu tālāk. Turpināju dziedāt līdzi dziesmām, jo saule norietēja un lasīt vairs nevarēja. pamazāk sāka kļūt vēsīgi, garām brauca mašīnas, bet neviena nebija mana kaimiņa mazda. Līdz ko pār kalnu parādijās mašīna ar vienu neejošu tālo lukturi, tā man bija skaidrs - iru glābta. sakabinājāmies un lēnām šļūcām mājup. ceļš protams, kā jau Vidzemijā - kalnains un līkumains, bremzēt pa ledu mašīnu, kas nedarbojas bija samērā... kaifīgi. tad nāca pats skarbākais kalns - pirms viņa teju vai 90 grādu pagrieziens, kas turpinās lielā slīpumā augšup. protams, ka mazā nīkulīgā kaimiņa mazda manu tusni audi neuvilka, nācās ripināties lejup. arī ar otro piegājienu neuzvilka. atkal nācās ripināties lejup. kā sagadījies kā ne, tieši tajā līkumā bija atklakšķinājis tas diženais Komatsu buldozers un droši vien mūsu pāķu parādi vēroja ar uzjautrinātu skatu. pēc otrā fiasko kaimiņš buldozeram palūdza, vai var mani uzvilkt kalnā. un tā mani vilka liels dzeltens un spēcīgs buldozers, ak, kāda supersajūta! vēl labāk, nekā nokārties ar briljantiem un kameru lokā steberēt pa sarkano paklāju. ceļš turpinājās bez pārlieku lielām problēmām, ja neskaita to, ka 300 m no mājas pārtrūka velkamā bante.
bet tagad man liekas, ka sapnīti es redzēšu dzeltenas lampiņas, kas mirgo mirgo mirgo, jo visa tā mana noplīšana bija viena liela disenīte - manas avareikas, vilcēja avareikas, buldozera oranžā gaisma un viss mirgo, man salst kājas, vēl visam pa virsu vāģa logu no iekšpuses noslaucīju ar cimdu, kas netīrs ar ķēžu eļļu un pilnīgs kukū ir tas, ka tikko ieskrēju ķeblī, sasitu ceļgalu un otrai kājai pēdu.
par to, kā šajās divās dienās man gāja ar mobilo pacēlāju es vispār negribu pieminēt.
vārdsakot, man tagad ir noplīsis vāģis un laikam beidzot pirmo reizi kādos 5os gados nāksies braukt uz Rīgu ar... autobusu?!?
|
March 7th, 2011
| 09:49 pm
Nu lūk, rītdien augsti godājamajā rančo ieradīsies pē vē dē. Uz kaut kādu tur ik-pa-piec-gadējo bla bla bla pārbaudi. Tagad norisinās buršanās milzīgās dokumentu kaudzēs, lai visu saliktu pa plauktiņiem, pārbaudītu un sarakstītu lietas, kas nav rakstītas entos gadus.
Atceros, ka pirms pāra gadiem mūs no pē vē dē pārbaudes izglāba milzīga lietusgāze, kad viss pagalms pludoja un balta siena gāzās no debešiem. Ierēdņu dāmas ar savām vasaras čabatām būtu tajā šļurā nogājušas pa topi, tāpēc neapgrūtināja sevi ar visu rančo ēku apskati.
Rādās, ka nekāda meteoroloģiska kataklizma rītdien nedraud notikt, tāpēc uz vispārējā beša nots centāmies izdomāt, kā varētu pvdešņicas atturēt no rančo apskates. Viena no problēmām ir tā, ka mums, redz, ir "nelegālās cūkas" - cūkas bez krotālijām. Bet ja tev ir cūkas, ir jāskricelē cūku aprites žurnāls, kur jānorāda, kāda cūka un kad un kā ir ienākusi un kad un kā ir izgājusi. Cūku žurnālā jau nevar ierakstīt - tas tur baltais vepris ar rižo vēderu vārdā Bamslis un tā tur melnraibā cūka ar stāvajām ausīm vārdā Bietīte ir ienākuši rančo (un pēc 6 mēnešiem saņem sveicienu ar Betula pubescens vāli un vec vectēva Kārļa tuteni). Diemžēl Bamslis un Bietīte dzīvo pa ceļam uz citiem rančo apskates animāļiem, līdz ar to ir nepieciešams viņus vai nu evakuēt, vai apklusināt. Bija ideja cūkas uz tām 2 stundām aizvest pie kaimiņienes. Otra ideja - es varētu paņemt cūkas bagāžniekā lidzi uz skolu. Laikam gan tomēr uzvarēs ideja cūkām iedot dubultporču brokašku, lai viņas pieēdušās nevar parukšķēt, patirināt ausis i pat patusnīt. Taču vislabākā no visām idejām bija tā, ka varētu pirms vizītes tā pamatīgi un konkrēti pielikt mūli, gulēt pie rančo siena rulonā ar pudeļonku rokās un kad pvd nāk, pilnā rīklē aurēt - MANAS MĪĻĀS MEITENĒĒĒĒĒĒS! (un tad kā odziņu visam - apvemt viņām kurpītes).
Kā nekā - rīt 8. marts.
Būs jautri.
|
March 6th, 2011
| 08:48 pm
Šovakar piedzima Adžika, būs ka Andžūrijai un Andidžannai kompaška.
Tagad jāsaņem sevi rokās un jāraksta jāraksta un vēlreiz jāraksta, jo tas ir vienīgais ceļš uz totālu brīvestību, atļaušanos sēdēt pofigā pie tī-fau, taisīt garšīgi ēst, beidzot lasīt grāmatas, šūt smukas kleitas, vērot kā aug tomāti, bietes, burkāni, kā noriet saule, pārrodas gājputni un uzmest plecā dvieli un aizpiļīt uz ezeru nopelst, Vārdsakot, tas ir ceļš uz nekā nedarīšanu.
|
March 4th, 2011
| 07:00 pm
Pēdējās divas nedēļas bija kā kaut kādā dzēruma sapnī. Mērķis šodiena, kad ieguvu zāģa vadītāja apliecību, jei. Pats pirmais prikols bija zāģeru kostjūmi - lielas smagas korda bikses un virsjakas un pretiezāģēšanas zābaki - man 42. izmērs. Un protams kaska ar vizieri un austiņām, kaska regulāri krita nost. Tikai pēdējās divās dienās man piešķīlās, ka vajag no matiem uztaisīt astīti, tad kaskai ir aiz kā aizāķēties.
Kaut kā ar koku gāšanu sanāca būt pirmajai - kad trenējāmies uz malkas klucīšiem pie darbnīcām, es gāzu to pseidokoku pirmā, arī mežā es mazo eglīti gāzu pirmā. tagad nāk smiekli atceroties, kā centos atzarot pašu pirmo egli - gāja ņigu ņegu, rokas piekusa, mugura čupā un kas tik vēl ne. Tagad atzarošana liekas pat samērā patīkama štelle - dodiet tik bliezt, vrrn, vrrrn. Pirmo nedēļu es gāzu kopā ar divām dāmām Ilzi un Elīnu, bet šonedēļ trešdien man iedeva pārī Rolandu - lēnu un filosofiski noskaņotu džiudžitsu cīkstoni. Tas bija reāli jautri - mums deva griezt lielas apses, kuras mēs abi jautri iekārām vienu pēc otras un vispār vairāk bumbulējāmies pa cirsmu nevis zāģējām. Piemēram, simulējām zobencīņas ar bērzu šķēpelēm vai izprovējām visādus cīņas paņēmienus un gāšanu sniegā un niršanu zaru ceļā un beigās viņš pat piedāvājās man iekrāmēt atpakaļ manu it kā izrauto plecu, bet es noraustījos, jo likās, ka viņš tikai kaut ko vēl tur izraus ārā drīzāk.
Pērējās dāmas Liene un otra Ilze secināja - lai mēs kļūtu par īstenām mežstrādniecēm, mums vēl jāiemācās dzert bamšļus un izšņaukt degunu ar vienu pirkstu. Zāģu skolotājs teica, ka jāiet visām ka uz grāvi cirsmas malā trenēties, vakarā atprasīšot.
Lūk, mēs cepām marshmelows teju katru dienu, piedzēram tēju no termosa, kam aizsala sūknis, cepām arī desas, daži pat pamanījās uzēst Big Bon, jak. Uz cirsmu 3 km attālumā no skolas mēs braucām ar baltu Wolksvagen busu - gatavo drebilku, kuru dažreiz vadīja skolas kaut kāds tur traktorists Oļģerts kuru mēs klusām saucām par Oļģi.
Bet visam pāri stāvēja notkums ar mūsu biedru Reini. Viņš šo trešdien sabēdājies par Dinča zaudi paņēma un iedzēra sešus aliņus, naktī izgāja ārā uzpīpēt, bet tur viņam piekoļījās vietējie ar sudrabainu būmeru un piedāvāja nogaršot vietējo mantu ar nosaukumu Dukāts. Šie teica, ka varot zvanīt tik augšā, viņiem esot vēl visādas zortes - dzērvenītes, upenītes un kastik vēl ne. Biedrs Reinis tā labi no tā Dukāta nodzērās, nu tik labi, ka paspēja noterorizēt visas kojas, apvemt savas pofigā čupā pie gultas saliktās drēbītes un jaunos paladziņus un galu galā - būt pilnīgi flohs un nespēt aiziet pat uz mežu pazāģēt nākamajā dienā. Skolotājām teicām, ka viņš atrāvās no upenītes, skolotājs bija starā par šādu topiku, izklāstīja mums visus lokālās kandžinieku basņas un notikumus. Vismaz viņam bija topiks ko nomainīt, jo iepriekš viņš katru dienu mums stāstīja par viņa augstību tuziku - lēto desu, ko pārdod tikai tajā plēvē un katreiz viņa esot citāda - tad gaiša, tad tumša, tad cieta, tad mīksta. Varot dot tikai sunim. Un vēl viņš mums stāstīja par copi, reāli jau viņam nekas cits neinteresē - cope, mežs un laikam oriententerēšanās.
Nu lūk, pienāca šodiena un mums vajadzēja doties uz egzāmenu. Tākā izrādījās, ka skolas saimnieks kavējas un mums nav ķēžu eļļas, mēs ar Ilzi izlēmām, ka jāizmanto izdevība un jāaizšauj uz bodi un jānopērk uz šo svinīgo dienu bamslis un kaut kāda pateicība zāģu skolotājam. Tā nu ar saviem zāģu kostjūmiem lecām manā rumakā un močījām uz bodi. Nekad tik daudz cilvēku nebija uz mani atskatījušies kā visos tajos trijos veikalos, kur mēs centāmies atrast kādu labāku bamsli par Lāčplēša dzintaru. A nebija. Nācās vien ņemt to pašu un pasniedzējam par mūsu izskološanu nopirkām Arseņič Upenīti. (ja kas, pirms mums tajā veicī kaut kādu Cuba bamsli pirka čalis, kam ļoti vajadzēja salāpīties).
Tā kā viņi to ķēžu eļļu gaidīja ilgi, ar Ilzi abas jau aizbraucām uz cirsmu, izlikām Bamsli uz kapota, šie ar busu brauca un staroja par sagaidošo svītu. Sākām gāzt kokus - kurš nogāza sekmīgi, varēja no bamslīša nodzerties. Pa visiem pieveicām to pudeļonku ka šņakst vien. Beigās protams visi nolikām, pasniedzējam iedāvinājām Upenīti, viņš par mums priecājās, mēs par viņu arī.
kaut kad būs bildes no procesa, ar filmiņu blieztas, vajadzētu būt jaukām.
|
February 27th, 2011
| 08:42 pm
Mans kaimiņš Gunītis, kurš dzīvo ciema otrā pusē, bet man kaimiņos ir viņa diktatoriskās sievas kūts (sieva pati sēž mājās un audzē jau tā iespaidīgo pēcpusi), katru dienu slāj no mājām uz kūti apkāries ar atstarotājiem kā ziemsvētku eglīte - ap cepuri, pie rokām, ap vidukli un kur tik vēl ne.
|
February 14th, 2011
| 09:09 pm
folarī dubaks sit augstu vilni. pagājušo nedēļu varēja līdz kauļu smadzenēm izbaudīt ziemu, otrdien vien no skolas mājās knapi atbraucu, sitot kupenas un kārpoties, vāģis gāja teju vai nekontrolēti, atsitoties pret sastumtajiem vaļņiem. otrdien un trešdien skipoju nodarbības, bet piektdien aina nebija diezko jaukāka. toties piektdien pasniedzējam bija jauks garīgais, viņš man izteica komplimentu, ka piekatjā gadā mani noteikti pirmo nošautu, jo es izsakot kaut kādus tur dekabristiskus saukļus (nu, tas bija pēc viņa jautrā izsauciena, ka iesim tūlīt ārā kāpt (lai gan aiz loga plosījās horizontāla sniega siena ar 15 m/s) uz ko es viegli atironizēju, ka " jūs jau droši varat iet, mēs te no klases loga paskatīsimies, ļoti jauka peizāža, starpcitu")
es vispār brīnos, ka mana ciengod mašīna vēl šo ziemu spēj izturēt, jo šodien tā sirsnīgi un pašai par neticību iejobņījos ar pilnu ārtumu sniega valnī - uz līkuma pret kalnu. nočortojos, likās, ka būs pus priekša saņurcīta, bet nokrita tikai kalpaks. Audi bleķi rullē, nezinu, kas spēj tos sašķaidīt. Toreiz, kad ar būkšķi notriecu to suni, tad arī bamperam ne skrambas nebija. nu labi, ptu ptu ptu, labāk turpmāk mazāk jāklausās skaļi mūzika un vairāk jākoncentrējas ceļam.
rīt sākam zāģēt. man domāt, šis kurss manā izpildījumā toč neiztiks bez upuriem, lol.
un tā darbu kārtība - ceļamies piecos, pastrādājam, tad braucu uz skolu, tad cik vien ātri atpakaļ, atkal pastrādājam, tad uz māju, tad atkal līdz atlūstam - pastrādājam ir kaut kādā ziņā.... jautra.
kad augustā tas viss beigsies - es droši vien smiešos lielus resnus smieklus un špacierēšu kaut kur starp transilvānijas eglēm, bdinkš.
|
|
|
.jpg)
