|
|
|
March 9th, 2011
 | 11:09 pm
eh, skuju ziepes un šampūns. man vēl likās, ka dzīve laukos būs garlaicīga.
šodiendienā piedzīvoju īstenu diskaķeka avarija. braucu uz skolu, jau jutu, ka dzelzs rumaciņš tā sāk pagurt. arī braucot mājup guršana turpinājās, pelēcīts godam pievarēja ļoti stāvu kalnu un... apstājās. pēc inženiertehniskām sarunām ar brāli tapa skaidrs, ka jāsēž vien kā ķipim un jāgaida, kad kāds aizvilks mājās. sarunājām kaimiņu, kurš man zvanot paziņoja, ka ē... ir idzēris pudeli šņabja kopā ar mežsargu, bet tas nekas, viņš braukšot mani savāk, paņems tik sievu un izmetīs līkumu uz blakuspagastu pēc bendžas, jo mūsu ciengod pagastā kalonkas nav. neko, priecīga saberzēju roķeles, ka mani kāds savāks, sāku īsināt laiku, gaudojot līdzi dziesmām un lasot salonā nejauši nomētātu žurci IR. Tad manā atpakaļskata spogulī pavīdēja nekas cits kā... Komatsu buldozers, kurš stūma kupenas tieši tajā ceļa pusē, kur es stāvēju un midžināju avareikas. Es jau biju sagatavojusies diplomātiskam dialogam par to, ka es, khm, diemžēl nevarēšu pabraukt malā, bet čalis letarģiski klak-klak-klak mani apbrauca un šķūrēja savu kupenu tālāk. Turpināju dziedāt līdzi dziesmām, jo saule norietēja un lasīt vairs nevarēja. pamazāk sāka kļūt vēsīgi, garām brauca mašīnas, bet neviena nebija mana kaimiņa mazda. Līdz ko pār kalnu parādijās mašīna ar vienu neejošu tālo lukturi, tā man bija skaidrs - iru glābta. sakabinājāmies un lēnām šļūcām mājup. ceļš protams, kā jau Vidzemijā - kalnains un līkumains, bremzēt pa ledu mašīnu, kas nedarbojas bija samērā... kaifīgi. tad nāca pats skarbākais kalns - pirms viņa teju vai 90 grādu pagrieziens, kas turpinās lielā slīpumā augšup. protams, ka mazā nīkulīgā kaimiņa mazda manu tusni audi neuvilka, nācās ripināties lejup. arī ar otro piegājienu neuzvilka. atkal nācās ripināties lejup. kā sagadījies kā ne, tieši tajā līkumā bija atklakšķinājis tas diženais Komatsu buldozers un droši vien mūsu pāķu parādi vēroja ar uzjautrinātu skatu. pēc otrā fiasko kaimiņš buldozeram palūdza, vai var mani uzvilkt kalnā. un tā mani vilka liels dzeltens un spēcīgs buldozers, ak, kāda supersajūta! vēl labāk, nekā nokārties ar briljantiem un kameru lokā steberēt pa sarkano paklāju. ceļš turpinājās bez pārlieku lielām problēmām, ja neskaita to, ka 300 m no mājas pārtrūka velkamā bante.
bet tagad man liekas, ka sapnīti es redzēšu dzeltenas lampiņas, kas mirgo mirgo mirgo, jo visa tā mana noplīšana bija viena liela disenīte - manas avareikas, vilcēja avareikas, buldozera oranžā gaisma un viss mirgo, man salst kājas, vēl visam pa virsu vāģa logu no iekšpuses noslaucīju ar cimdu, kas netīrs ar ķēžu eļļu un pilnīgs kukū ir tas, ka tikko ieskrēju ķeblī, sasitu ceļgalu un otrai kājai pēdu.
par to, kā šajās divās dienās man gāja ar mobilo pacēlāju es vispār negribu pieminēt.
vārdsakot, man tagad ir noplīsis vāģis un laikam beidzot pirmo reizi kādos 5os gados nāksies braukt uz Rīgu ar... autobusu?!?
|
Comments:
| From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) ave |
|---|
| Date: | March 10th, 2011 - 10:28 pm |
|---|
| | | (Link) |
|
oi, sen neviens teksts nebija tā sildījis sirdi...
do pieci
vai labāk jau sto |
|
